9.
"Ko tu stāvi?!?" neapmierināti iesaucās Alberts, kurš ātriem soļiem devās uz manu pusi.
Tas, ka viņš gāja uz manu pusi, mani neizbrīnīja un neinteresēja. Pēc viņa domām es esmu tikai "bosa muļķa mīlulis, kuru nevar savaldīt". Es jau sen pamanīju, ka Alberts cenšas būt bosa labā roka, bet boss viņu izmanto tikai kā kalpu.
Bet manu uzmanību pievērsa sieviete, kura tik pat ātriem soļiem gāja uz manu pusi. Starp citu viņa nedaudz atgādināja mani. Tie paši gaišie mati un tā pati ovāla seja, tomēr acis mums ir pilnīgi savādākas. Viņas acis bija koši zaļas. Tā sieviete... Viņu sauc Odrija un viņu arī apmāca Alberts.
"Ja skan sirēna, tad tas nozīmē, ka kājas jāņem rokās un jātinās. Vai tiešām to grūti saprast?" Alberts norūca un paņēma mani aiz rokas, vilkdams uz izejas pusi.
Es biju gatava sāk strīdēties ar Albertu, bet pamanīju viņa uzvedībā kaut ko neparastu. Viņš bija pārāk nervos. Es sajutu, kā viņa ķermenis sasprings ar katru soli. Un visneparastākais bija tas, ka viņš ik pēc brīža atskatījās uz Odriju.
"Es māku arī pati iet," neapmierināti nopukstēju, atbrīvodama savu roku no Alberta tvēriena.
"Ar tevi kā ar tām nolādētājām bitēm - nekad neko nevar zināt..." Alberts norūca.
"Ko?" Tas bija vienīgais, ko pašlaik es spēju atbildēt. Kādas bites? Par ko viņš vispār tagad domā?
"Ir izsludināt sarkanais kods," iejaucās Odrija, "Kāds ir spējis iekļūt kompleksā un atslēgt M.I.A.S. Visas darbības pašlaik notiek manuāli, tāpēc, ja tagad kāds mums uzbruktu, mēs būtu bezpalīdzīgi."
"Un lūk kas notiek, ja paļaujas tikai uz tehniku," aizkaitināti atbildēju un devos uz izejas pusi.
Tā kā mēs atradāmies kopleksa 35 stāvā, mēs tik drīz netiksim ārā. Ir jātiek līdz liftam. Ja paveiksies, tad mierīgi spēsim uzbraukt augšā un nokļūt virszemē, ja nē... Nu tad izmanto plānu B. Kāpnes...
Mēs gandrīz jau bijām pie lifta, kad... Smaka....
"Gulties!" Alberts iesaucās.
Nedomājot apgūlos un pēc brīža atskanēja sprādziens. Sajutu, kā putekļi, gruži un stiklu lauskas uzguļas man virsū. Sāpes pārņēma manu roku, kad tajā visā ātrumā ietraucās stikla lauska.
Pēc pāris sekundēm viss norima. Ausīs dunēja, bet dzīva paliku. Putekļu mākonī ieraudzīju divus siluetus, kuri pieceļas. Alberts un Odrija. Es pagriezos pret viņiem.
"Ar jums viss kārtībā?" iejautājos ne jau tāpēc, ka interesēja viņu veselība, bet gan pieklājības pēc.
"Ar mums Ok, kā tev?" izdzirdēju atbildi. Taču sev aiz muguras....
Iepriekšējā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-01000/662122
Nākošā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-01010/665684
Sveiki! Pēc tūkstoš gadiem, kad pasaule izdzīvoja jau trīs apokalipses, esmu ATGRIEZUSIES! 
Es ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ĻOTI ATVAINOJOS! Es zinu, par savām izdarībām man vajadzētu trīs gadus stāvēt katā! Es centīšos laboties! ^.^ Diemžēl es nevaru solīt, ka tagad stāsta daļas būs katru dienu, bet vismaz vienu daļiņu nedēļā centīšos uzmeistarot.
Cerams, ka jums patiks turpinājums un būsiet tik pat uzstājīgi par to, lai es beidzot apsēžos un kaut ko uzrakstu!
P.S. Sorry, kā tik īsa daļiņa... Piekdiena... ;D
Love, Sunshine ^.^
