Ļoti atvainojos, ka ilgi nebija jaunas daļas. Tagad centīšos nekavēt un publicēt vairāk. Šī sanāca īsa daļa, bet šodien publicēšu vēl vienu.
- Atceries, ka tu man soliji savu nummuru. - Ričards atgādināja.
Es paņēmu viņa telefonu, un ierakstiju savu nummuru. Saglabāju to ar vārdu ''Beāte'', ar sirsniņu. Smaidīju un atdevu viņam telefonu.
- Tālu jāiet? - Viņš jautāja.
- Apmēram 15 minūtes. - Es atbildēju.
Biju izplānojusi šo nakti. Vajadzēja jautri pavadīt nakti pirms skolas, tagad es nedrīkstēju kavēt stundas, tāpēc jau ap sešiem no rīta, būs jāatvadās no Ričarda.
Ejot mēs daudz nerunājām, valdija klusums, bet tas nebija neērts, tas bija diezgan patīkams. Nonākuši galamērķī, es pagriezos pret Ričardu.
-Pārkāpsi pāri šai sētai, nokļūsi šī rajona iecienītā vietā. - Es viņu mudināju.
Viņš pasmējās un pagriezās pret sētu. Pieķērās pie sētas augšas ar rokām, un pievilkās, liekot visiem rokas muskuļiem sasprindzināties un izcelties. Ričarda krekls nedaudz pavilkās uz augšu, un uz sāna bija nedaudz redzams tetuvējums. Nepaspēdama saprast, kas bija attēlots, krekls jau bija to aizklājis.
- Tagad tava kārta. - Viņš uzsēdies uz sētas man uzsauca.
Redziet es varēju darīt tā pat, bet es esmu pārāk īsa. Es izvēlos vieglāku veidu, blakus sētai ir koks kura zars ir ļoti tuvu sētas augšai. Es uzrāpos kokā, pagāju nedaudz pa zaru, un pārlecu pāri sētai.
- Tas jau bija profesionāli. - Nolekdams no sētas otrā pusē teica Ričards.
- Nu kā lai saka, bieži šeit esmu bijusi. - Maigi atbildēju, vēl projām atcerēdamies viņa stiprās rokas.
- Iepazīstināsi mani ar šo vietu? - Jautāja.
- Tātad, šī ir jaunbūve, kuru cēla pirms kādiem desmit gadiem. Kad saimniekiem aptrūkās naudas, viņi neturpināja tās būvēšanu. Visi rajona cilvēki, kā es, nāca uz šeieni. Seit tika iekārtota pasēdēšanas vieta. Māja kas nevienam nepieder, neviens neatbild par notiekošo, neviens nestrīdās, visi izbauda laiku. Es šo vietu pazīstu tikai četrus gadus. - Es viņam pastāstiju.
- Izskatās, ka jums šinī rajonā jautri iet. - Viņš pasmējās.
- Laikam jau tā ir, bet tagad ejam iekšā. Iepazīstināšu tevi ar saturu. - Es paņēmu Ričardu aiz rokās un vilku iekšā.
- Ziemā mājā ir vēsi, jo logu nav, bet visi rūpējas par šo vietu, tāpēc aizver logus ar kaut kādām plēvēm. Pavidu mājai, kur ir puspabaigts skurstenis, iekur uguni, kas ātri uzsilda vismaz daļu celtnes. - Es stāstiju.
Tikusi līdz durvīm, kuras ir parasta koka plāksne, mēs pavelkam to malā, un ejam iekšā.
- Te ir diezgan iespaidīgi, ņemot vērā visu ko stāstiji. - Vēl projām izbrīnīts Ričards runāja.
Apsēdāmies uz dīvāna, kuru šeit bija atvilcis Daniels, un es pabāzu roku aiz dīvāna. Izvilkusi divus grafitī flakoniņus turpināju stāstu.
- Katrs kas šeit nāk, atstāj kaut ko no sevis uz sienām. - Es izaicinoši smaidiju.
- Ko tieši atstāji tu? Ja drīkst zināt. - Paņēma flakoniņu, piecēlās kājās un neskatoties jautāja.
- Tas ir otrajā stāvā. Liels uzraksts ''Lec'' ar būltu uz balkonu. - Es atbildu.
- Vaiii, cik depresīvi. - Ričards jokojās.
Piegājis pie sienas, Ričards sakratija flakoniņu, un ar skaistiem burtiem uzrakstija. ''Es vēlos tevi salabot''.
- Kāda nozīme? - Es interesējos.
- Gan jau sapratīsi. - Viņš noteica.
