Ieslēdzu mūziku uz pilnu skaļumu, un iekritu savā mīkstajā gūltā.
Vēl jau tikai pus otra stunda, un iešu satikties ar puisi, kura vārdu tā arī neuzzināju. Nespēju beigt par viņu domāt. Vai tās bija viņa acis, kas man palikušas atmiņā. Vai tas apburošais, žilbinošais smaids. Varbūt vienkārši viņa raksturs? Īsāk sakot, gari neanalizējot viņā bija dzirksts, un es nevaru sagaidīt mūsu tikšanos.
Paskatijos telefonā. Tur bija jauna ziņa no Daniela. ''Šonakt kā parasti?'' un kad uz to nebiju atbildējusi, viņš rakstija ''Tā arī ignorēsi? Labi es pielaidu kļūdu, bet varam izlikties ka tas nebija, jo šāda attieksme, tikai sabojās mūsu draudzība. Es tāpat kā tu teici, arī negribu zaudēt šo draudzību.''
Pēkšņi es sajutos ļoti slikti. It kā man vēderā būtu caurums. Es sāku rakstīt, bet tad sapratu ka tas nav jārisina caur saraksti telefonā, man jāiet pie viņa.
Man vēl ir stunda līdz tikšanās brīdim, un Daniels man ir svarīgs, tāpēc nolēmu aiziet izrunāties. Viss taču atradās tepat tuvumā. Savācu visas vajadzīgās lietas un devos, kā parasti.
Pietuvojos pie Daniela mājas, un redzēju ka durvis ir vaļā. Ārā pie durvīm mētājas cigaretes un šķiltavas. Tas bija neierasti, jo Daniels nepīpē, tikai pa retam kompānijas pēc.
Iegāju iekšā un viesistabā sēdēja Daniels. Ieraudzījis mani viņš man pamāja, lai nāku sēsties blakus.
- Daniel, kas noticis? - Nesaprasdama jautāju.
- Ko tu viss kartībā. - Sarkastiski atbildēja. Tad es sapratu kas te notiek, jo tuvā es gāju, jo vairāk jutu alkahola smaku.
- Kapēc tu esi piedzēries? - Mani uztrauca šī situācija, jo es nojautu viņa iemeslus, bet šodien es negribēju to risināt.
- Kapēc? Interesanti, kapēc? Beāt tu vienmēr man palīdzi risināt problēmas, negribi šodien paklausītes un man palīdzēt? - Daniels runāja pretīgā, kaitinošā tonī. Es vēlējos palīdzēt, bet man sirds lūza uz pusēm ka viņš tādā tonī ar mani runā, man nebija vārdu.
Viņš piecēlās un pienāca man klāt. Izņēma no kabatas manas cigaretes, un aizšķīla sev vienu.
- Man ir daudz problēmu, nu tu jau zini. - Ievilka dziļu dūmu un turpnāja runāt. - Bet man vienmēr bija labākā draudzene, kuru mīlēju bez gala, bet biju GĻĒVS, un neko viņai neteicu. Tagad saprotu, ka man nav ne mazākās iespējas uz viņu. Zini kā es jūtos? Man šķie, ka mana sirds ir apstājusies, un vēderā ir miruši taureņi. Ar to nepietiek, es esmu izpostijis arī mūsu draudzību. - Daniels apklusa un sāka pīpēt savu cigareti.
Es nezināju, ko teikt. Man iekšā bija tukšums. Man bija iespēja uz viņu, bet es sev visu laiku pārmetu. Tad kapēc es tagad nelecu viņam klēpī un neskūlpstu līdz gaisa trūkumam?
- Deaniel...tev bija iespēja. Tev bija 100% iespēja uz mani. Nepārmet sev ka laidi to garām, jo es jau pārmetu sev ka laidu tevi garām sev. - Es nezināju ko teicu, tur nebija nekādas loģikas, bet šķiet a Daniels tur kaut ko saskatīja.
Viņš pienāca klāt, saķēra manu vidukli, un piegrūda mani pie sienas.
- Tad es te vairs nelaidīšu garām. - Viņš iečukstēja ausī, un kaislīgi sāka mani skūlpstīt.
Es skūlpstiju pretī, manas rokas iegriba viņa matos, viņa rokas nolaidās līdz manam dibenam. Viss bija perfekti, tā kā es biju par to sapņojusi. Viņa lūpas nolaidās līdz manam kaklam. Viss patiešam bija labi, tikai es neko nejutu. Dzirksts bija pazudusi. Nebija tās satriecošās sajūtas vēderā, Nebija vēlme to nebeigt mūžīgi, nebija vēlme teikt ''Es tevi mīlu''. Viss kas padara šo sajūtu īpašu bija pazudis.
Tad es atcerējos par tikšanos. Pāri Daniela plecam skatijos sienas plkstenī, man vēl ir 15 minūtes.
Man bija sajūta, ka es tulīt raudāšu. Kā man patekt Danielam, ka es neko nejūtu, ka man tagad ir jātiekas ar cit puisi, kuram varbūt ir tā dzirksts, kuras vairs nav Danelam. Apturēju skūpstu.
- Daniel, piedod, bet es nevaru šonakt palikt, seņči visticamāk ir nomodā, rītdien skolā visu izrunāsim. - Tie bija sliktākie meli, jo es nemāku melot viņam, bet viņš vēl projām ir norēbis, un uzķērās. Varbūt viņš rītdien neko neatcerēsies? Labi to redzēsim rītdien.
Kad biju pie durvīm, Daniels paķēra aiz rokas, pievilka sev klāt, un noskūlpstija un atvadijās. Tas man lika sajusties tikai vēl sliktāk.
Līdz lielajam kokam, pie kura tiekamies, jāiet apmēram septiņas minūtes. Man tur vajadzētu būt tieši laikā.
Tuvojoties es jau redzēju cilvēka siluetu. Viņš sadzirdēdams soļus pagriezās, un es sapratu, ka tas ir viņš, puisis ar skaistajām acīm.
- Nu skat, kas tur nāk! - Viņš piecēlās un samīļoja mani, ar savām lielajām, siltajām rokām.
- Sveiki, sveik. - Es smaidīju.
- Tad tagad es vismaz varu uzzināt tavu vārdu? - Viņš jautāja.
- Nu nezinu, nezinu, ja es varētu uzzināt tavu. - Es katinājos.
- Ričards, prieks iepazīties... - Ričards gaidīja atbildi.
- Beāte. - Pamāju ar galvu, un viņš smaidīja.
Viņa smaids, jau veido to sajūtu vēderā. Viņš liek visam atdzīvoties, visam palikt gaišam. Daniels nav īstais, vairs nav, žēl, bet nav. Šobrīd manās domās griežas tikai Ričards.
- Kādi plāni šai naktij? - Zinkārīgi jautāja Ričards.
- Seko man un visu redzēsi. Būs labi. - Es centos viņu ieinteresēt.
Viņš aplika roku ap plecu un čukstēja man ausī, tā ka man maigi šermuļi pārskrēja pār ķermeni. - Es jau esmu ieinteresēts. -
