***Artis***
Šitie gaiteņi mani vienreiz nobeigs. Jau nez cik ilgi nevaru atrast dziedāšanas klasi. Mani brīdināja, ka skolotāja ir ļoti laba un jauka, bet viņa ciest nevar kavētājus. Anhelika, dziedāšanas pasniedzēja, ir profesionāle, kā arī ļoti dzīvespriecīgs cilvēks. Beidzot! Atrodu tās durvis ar skaistu plāksnīti, kurā rotājas uzraksts „Dziedāšanas auditorija”. Ieeju iekšā, bet tur jau sēž daži audzēkņi. Var redzēt, ka nevienam nepatīk kavēt dziedāšanu. Ieņemu vietu blakus kaut kādai meitene, bet otrā pusē sēž Toms.
Dažas sekundes pirms zvana auditorijā ieiet Anhelika ar partitūru kaudzi rokās un izdala katram vienu eksemplāru dziesmu nošu un vārdu.
-Sveiki! Šodien atkārtosim skolas repertuāru, lai pedagogi varētu izvēlēties dziesmas konkursam.- skolotāja līksmi izklāstīja stundas tēmu.
Sākām ar vecajiem gabaliem, jo visi zināja vārdus pat bez skatīšanās lapās. Dziedāju līdzi, jo biju samācījies vārdus, kad gatavojos stāties mūzikas klasē. Dziesmas vidū auditorijas durvis klusām atvērās, bet visu skatieni uzreiz bija piekalti ienācējam. Precīzāk, ienācējai.
-Atvainojiet, miss, es nevarēju atrast īsto auditoriju.- meitene klusi atvainojās.
-Jūs esat jauniņā?- visiem par brīnumu Anhelika neko neteica par kavējumu.
-Jā,miss.- meitene jau skaļāk atbildēja.
-Ak,nē! Sauc mani par Aneliku, bērns. Bet tagad nāc klases priekšā un nodziedi mums kaut ko.- pasniedzēja ar smaidu sejā aicināja.
Meitene nostājās klases priekšā, ieskatījās pasniegtajā lapā un nodziedāja pantiņu no vienas dziesmas.
Veo, veo que ves
Todo depende de que quieras ver
Piensalo bien antes de actuar
Si te enamoras te puedes lastimar
Varēja dzirdēt, kā blakus sēdošajiem aizcērtas elpa. Šis meitēns dziedāja kā eņģelis.
-Bravo!- Anhelika aplaudēja stāvus kopā ar pārējo klasi. Meitene nosarka un apsēdās blakus Tomam, kurš viņai iedrošinoši pasmaidīja.
***Krista***
Viņi visi man aplaudēja. Nekad nebiju uzskatījusi savu balsi par kaut ko sevišķu. Vienkārši ar dziedāšanu kavēju sev laiku. Bet te to novērtēja.
Skolotāja stāstīja par konkursu, kurš katru gadu notiek skolā. Šogad galvenā balva būs neliela solo turneja pa tuvākajām pilsētām. Nebija izredžu vinnēt, jo visi pārējie te mācās audz ilgāk nekā es. Arī konkurence būs milzīga, bet, kurš neriskē, tas nevinnē. Tādēļ pēc nodarbības ierakstīju savu vārdu sarakstā uz atlasi. Blakus bija piesprausts arī dziesmu saraksts, kuras dziedāt atlasē un pašā konkursā, bet pie ailītes „fināls” nekā nebija. Laikam jau paziņos vēlāk.
Tagad bija jāpaveic nākamā neiespējamā misija, jāatrod savs skapītis. Gāju un uz labu laimi skatījos uz skaitļu virknēm, līdz atradu vajadzīgo 587. skapīti. Attaisīju ar atslēgu, kuru biju saņēmusi iepriekš no direktora Antonio. Ieliku iekšā jaunos dziesmu vārdus un izņēmu dejošanai paredzēto somu ar sporta tērpu. Devos dejošanas zāles virzienā. Uzgāju pa kāpnēm uz trešo stāvu. Pētīju lapu ar sarakstu, kad man kāds uzskrēja virsū. Paceļot acis ieraudzīju to pašu puisi, kurš mani iedrošināja ar smaidu pirmajā nodarbībā.
-Tomass, bet visi sauc par Tomu.- puisis negaidīti stādījās priekšā.
-Krista.- atbildēju rokasspiedienam.
-Nu neesi no Spānija, vai ne?- puisis pajautāja acīm redzamo.
-Jā, esmu no Latvija, ja esi par tādu dzirdēji.- paskaidroju.
-Protams, es tur pavadu gandrīz katru vasaru. Mani vecvecāki tur dzīvo.- šīs ziņas mani nedaudz pārsteidza. Gadās taču tādas sakritības.
-Tad jau pie vainas nav mans akcents?- smaidot paķircināju puisi.
-Nu, tas arī.- puisis smejoties atbildēja.
-Tev tagad dejas?- Toms turpināja sarunu.
-Jā.- ieskatoties sarakstā atbildēju.
-Tad ejam. Parādīšu tev kur.- Toms aicināja mani līdz. Piekritu nedomājot, jo negribējās vairs kavēt. Un Rebeka ar Džūliju arī kaut kur bija nozudušas.
Par dziesmu runājot. Ja kāds grib dzirdēt kā tā skan, rakstiet komentāros. Atsūtīšu. :]
