***Pēc pusgada***
- Jā, Alis, es arī skumšu, bet mēs tiksimies Edgara dzimšanas dienas ballītē pēc pāris mēnešiem.- centos pārliecināt draudzeni atlaist mani uz vajadzīgo reisu.
- Tu taču saproti, ka es ļoti skumšu pēc tevis. Izskatās, ka ne tikai es...- Alises skatiens aizklīda līdz ieejai, kur stāvēja Džons.
Metos pretī savam puisim un uzlecu viņam virsū, apvijot savas kājas puisim ap gurniem. Džons dāvāja man saldu un ilgu atvadu skūpstu. Pareizi, pavisam aizmirsu. Es saņēmu uzaicinājumu no kādas Spānijas skolas. Skola ar mūzikas novirzienu. Vārdu sakot mācīšos mūzikas klasē. Ļoti negaidīti, bet tomēr, es piekritu uzaicinājumam un šodien dodos iekārtoties.
- Paldies, ka atnāci.- čukstēju paslēpusi seju puiša betmena kreklā. Tas saucas, es neraudāšu. Jā, Krista, tu māki turēt solījumus.
- Kā tad savādāk.- puiša balss skanēja loti pārliecināti.
- Mēs taču tiksimies Edgara ballītē? – gribēju vēlreiz pārliecināties.
- Protams. Uzvedies kārtīgi. Labi mācies, ar puišiem nepinies.- Džons ideāli atdarināja manam mammas balsi. Sāku smieties pa visu lidostu, ka cilvēki uz mani atskatījās.
- Es jūs abu ļoti, ļoti mīlu!- apskāvu labāko draudzeni un puisi.
Devos uz pasu kontroli. Bagāžu jau biju nodevusi, tādēļ līdzi man bija tikai pleca soma ar visādiem niekiem laika vilcināšanai lidojuma laikā. Spānija es dzīvošu skolas kopmītnēs kopā ar pārējiem skolēniem.
Bija pienācis laiks kāpt uz lidmašīnas borta. Parādīju savu biļeti un pasi smaidīgajai stjuartei un devos meklēt savu vietu. Biļetē bija norādīta vieta 12 C . Pie ejas, kā man patīk, Zinu, daudziem patīk sēdēt pie iluminatora un vēro skaisto skatu, kas paveras lejā, bet es neesmu no tiem.
*** Spānijā. Džuljeta. ***
Izkāpju no tēva limuzīna.
- Atā, Ērik!- noskan man aizcērtot tā durvis. Ēriks ir mūsu šoferis. Diezgan jauna, kādi 20 gadi.
Cēli, galvu pacēlusi iesoļoju skolas galvenajā ēkā, lai atzīmētu savu ierašanos, bet vēlāk došos taisnā ceļā un kopmītnēm.
- Sveika, Barbar! – uzsaucu dežurantei.
- Sveika, Džūlij! – izskanēja atbilde. Visi mani sauc par Džūliju nevis par Džuljetu, jo tā patika mammai. Mamma nomira, kad man bija pieci gadi. Tagad ar tēti esam vieni. Mammai ļoti patika dziedāt. Viņa bija fantastiska izpildītāja, bet diemžēl tieši viņas pēdējā turneja laupīja mammai dzīvību. Kopš tās reizes tētis ir kategoriski pret manu iešanu mātes pēdās.
Skolā ir mūzikas un matemātikas klases. Protams, ka es eju mūzikas, bet tēvs uzskata, ka mācos matemātiku, lai kļūtu par speciālistu ekonomikas sfērā tā pat kā viņš.
Bet tagad par tagadni. Ieejot istabiņā, tur mani jau gaidīja Rebeka. Mana labākā draudzene.
- Sveikāaaaa!- skaļš, dzirdi laupošs sauciens, kuram seko ilgs un sirsnīgs apskāviens. Tas ir mūsu stilā!
- Mums būšot kaut kādi divi jauniņie. – Rebekas balsī bija tā nelielā viltībiņa, kura mani dažreiz biedēja.
- Tad jau viņi jau ir uz vietas. Aizejam pie puišiem. Ko saki? – centos novirzīt viņas domas citā virzienā nomainot tēmu.
Kopmītņu koridori līdzinās labirintam. Tikām uz ēkas otru pusi, kur atradās zēnu istabiņas. Pieklauvējām pie tās, uz kuras bija ciparu kombinācija 334. Istabiņā dzīvoja Tomass – mans labākais draugs un Markuss- Rebekas puisis.
Ienācām iekšā. Istabā patiešām parādījās vēl viena gulta. Tātad Rebekai bija taisnība par jauniņo. Samīļojām puišus, kurus nebijām redzējušas jau pāris nedēļas, kopā tās trakās ballītes pie Markusa. Bet tas jau ir citas stāsts...
Manas domas pārtrauca durvju atvēršanās. Pa tām istabā iegāja puisis ap gadiem sešpadsmit vai septiņpadsmit. Tumšmatains ar zaļām acīm. Ļoti labi redzams, ka sportists. Vārdu sakot visu meiteņu sapnis. Tika kaut kas te nebija tīrs. Šo puisi kaut kur noteikt esmu redzējusi, bet kur? Tad pār manām flegmīgajām smadzenēm nāca atklāsme.
- Tu esi Artis, ja?- acīm redzami šokēju puisi, bet biju pārliecināta par savu apgalvojumu.
Atkal es, kā vienmēr ar milzīgu aizkavēšanos.
