Mēs ar Antru ieradāmies dzīvoklī, lai savāktu savas mantas un dzīvokļa īpašniecei atdodu dzīvokļa atslēgas.
- Antra, vai tu jau esi domājusi kur mēs dzīvosim? -
- Jā, esmu. -
- Nu, kur? -
- Pie Gustava un Raita. -
- Labi. Tu tur vari dzīvot, bet kur dzīvošu es? -
- Nu kā, ar mani, pie Raita. -
- Nē, es tur nedzīvošu! - es protestēju
- Kāpēc? Raitis ir tavs puisis un Gustavs ir mans puisis, kāpēc mēs nevarētu dzīvot visi kopā? -
- Klau.. Es nezinu ko Raitis jums saka, bet mēs neesam kopā! -
- Kā tā neesat? -
- Neesam un viss! -
- Kāpēc? -
- Tāpēc, ka es viņu nemīlu, Antra! - es paaugstināju toni - es vispār nezinu kad spēšu atkal kādu mīlēt! -
- Es saprotu Tev ir grūti, Tu esi zaudējusi māsu un mammu, un par Renāru vispār nerunāsim.. bet Raitis nekad dzīvē Tev neko tādu nenodarīs.. viņš nav Renārs.. -
- Kāpēc man liekas, ka Tu jau reiz esi ko tādu teikusi? Un jā, Raitis nav Renārs, viņš iespējams ir vēl sliktāks! -
- Labi, viss, ejam nopirkt jaunas drēbes! -
- Tas ir tieši tas ko man tagad vajag! -
Mēs iepirkāmies pāris stundas un kad es iznācu no veikala es stāvēju un skatījos kā spoku ieraudzījusi:
- Nastja? - es pateicu un pakritu ģībonī
