Kļūda.12

Kājas karājas pār jumta malu un es skatos lejup uz steidzīgajiem cilvēkiem un mašīnām. Šīs varētu būt beigas. Tas viss varētu beigties. Manai dzīvei varētu pielikt punktu, tagad un tūlīt, man tikai jāļaujas kritienam no šīs trīsdesmitstāvu mājas.

Galvā atbalsojas viens vārds, ko šodien tik ļoti daudzi cilvēki bija man teikuši. Šodien, manā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, visi bija izlēmuši man pateikt patiesību.

Es esmu viena liela kļūda visu dzīvēs. Esmu izbojājusi tik daudz cilvēku dzīves.

Viena sāļa asara lēni noslīd pār vaigu, atstājot aiz sevis slapju taciņu.
Es vaigu nenoslauku, es ļauju arī nākamajām asarām pasprukt un slīdēt pār vaigiem. Tā ir vājuma pazīme, bet es nenoliegšu, ka esmu vāja.

Paņemu šņabja pudeli, kura stāvēja man blakus, un, miglainām, asaru pilnām acīm, es izdzeru lielu malku. Varbūt šis man palīdzēs izdarīt to, ko vēlējos, kad atnācu šeit. Varbūt tas man palīdzēs būt drosmīgākai, un es beidzot spēšu to izdarīt. Spēšu nolekt no šī nolādētā jumta.

Es gribu to izdarīt, bet man ir bail. Atkal jau iedzeru malku no šņabja pudeles un aizveru acis, kad pudeli nolieku sev blakus.

-Roze?- bailīga meitenes balss jautā man aiz muguras.

-Ej prom, Jūlij,- atsaku, nemaz nepagriežoties pret meiteni.

-Es bez tevis nekur neiešu,- viņa stingri saka, bet es sadzirdu, ka viņai ir bail.

-Tev tāpat būs jāiet prom bez manis,- bēdīgi saku, atveru acis un pagriežos pret desmitgadīgo meiteni. Viņa lēni sper soļus uz manu pusi. Es redzu viņas acīs asaras, kurām viņa neļauj izsprukt.

-Lūdzu, Roze, paliec,- meitene lūdza un viena asara noslīd pār viņas vaigu. Es viņu sāpinu. Es zinu, ka to daru, bet es nespēju to nedarīt. Ja es palikšu, es sāpināšu pati sevi. Jūlīja tiks tam pāri, ja es nomiršu, bet es nespēšu normāli dzīvot, ja es palikšu.

-Jūlij,- iesāku, bet mana balss aizlūzt un es nespēju pateikt to, ko gribu.

-Roze, beidz, paliec kopā ar mani,- mazā meitene lūdzas. Asaras lēni plūst pār viņas apaļajiem vaidziņiem, un man ir sāpīgi uz to noskatīties.

Galva nedaudz reibst, ejot pie viņas, bet es to izciešu un nostājos Jūlijas priekšā.

-Neraudi, mazā,- noslauku viņas vaigus. -Es neesmu tā vērta,- saku, un asaras aizmiglo skatienu. Jūlija apķeras man ap vidukli, un es noskūpstu meitenes gaišos matus. Aplieku rokas ap viņu un aizveru acis. Vismaz viņas dzīvē vēl neesmu bijusi kļūda.

-Roze, tu paliksi?- Jūlija klusi jautā, kad jau dažas minūtes stāvam pilnīgā klusumā. Klusi nopūšos.

-Labi, tikai tevis dēļ,- nočukstu.



Lūdzu, izsakiet domas. Kritizējiet. Heitojat. Darat, ko gribat, tikai pasakiet, kas jums patīk un kas ne. :)