Kliedziens pusnaktī 2 :Nāves skavās (2)29

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-2-Naves-skavas/755199

Sveiki, mīļie lasītāji. Zinu(un tas ir skumji), ka jūsu palicis mazāk, un tikai manis pašas vainas dēļ, jo es rakstu reti. Tomēr esmu patiesi priecīga tiem cilvēkiem, kuri vēl nav mani pametuši un turpina lasīt manus stāstus, jūs esat superīgi! Tagad esmu apņēmusies rakstīt biežāk, un daļas no manis būs vismaz reizi nedēļā, centīšos mēģināt pat divreiz, tomēr neko nesolu. Kā arī atvainojos visiem tiem lasītājiem, kuri cer lasīt „Laimi meklējot”, jo man kaut kā galīgi ir pazudusi vēlme un iedvesma to rakstīt. : ( ideju vairs nav , galvā sēž idejas trim citiem stāstiem, kuri ir iesākti, bet pabeigti nav, kaut gan viss jau izdomāts.:( Tomēr centīšos saņemties un uzrakstīt.

Atkal aizrunājos, sorry par garo ievadu, bet galvenais ir tas , ka tagad vismaz reizi nedēļā es rakstīšu!
Es tiešām būšu priecīga sagaidīt kritiku, vēlams, pamatotu un konstruktīvu, kā arī jautājums jums – kuru stāstu jūs visvairāk vēlētos lasīt?Lūdzu, mīļie, izsakiet savu viedokli, jo pie šīs daļas es tiešām ilgi sēdēju un centos, lai tā sanāktu laba :)

______


DEMETRA


Man vienmēr ir tik ļoti patikusi sajūta, kura rodas uzreiz pēc medībām. Tā uzmundrina un pacilā, tā liek tev aizmirst visus ikdienas sīkumus, aizmetot tos nebūtībā. Tā ļauj tev pabūt vienatnē pašam ar sevi, atklājoties līdz vissīkākajām niansēm.Šādos mirkļos tu saproti, ka skaistums slēpjas vienkāršās vietās un lietās. Skaistums esi tu pats. Skaistums ir tevī un visapkārt tev. Un tādos mirkļos manu seju vienmēr pārpilda smaids, plats, laimīgs smaids, kuru nevar tik viegli apdzēst.Es tik ļoti mīlu atrasties mežā. Kopš kļuvu par vilkati, nespēju iedomāties ne dienu bez pavadīšanas šeit. Jūras šalkoņa manām ausīm ir kā mierinoša melodija, vējš rada zosādu uz manām rokām un kājām, bet putnu nemitīgā čivināšana, dzeguzes kūkošana un dzeņa kalšana kokā man liek smaidīt vēl vairāk, saprotot, ka nekā labāka nevar vēlēties. Es jūtos tik dzīva, pilna dzīvesspara un enerģijas, gatava gāzt nez kādus kalnus un padarīt pasauli kaut drusku labāku. Es iesmejos un sāku skriet pa skuju un čiekuru izbārstīto taku uz priekšu, dziļi ieelpodama patīkami svaigo, pēc Ziemssvētkiem un priežu sveķiem smaržojošo gaisu, kas attīra manas domas.

Vajadzēja vien mirkli, lai pārvērstos, un es atkal varēju skriet, skriet, skriet un neapstāties. Mans ātrums palielinājās, un redzēju, ka priekšā ceļš sāk kļūt stāvāks un kalnaināks. Taču pat tas mani neapturēja, un es vienā mierā lēcu pāri stāvajiem, smilšainajiem kalniem. Es pat nepievērsu uzmanību ceļam , vien izbaudīju mirkli.Varēju skriet aizvērtām acīm, pat nebaidoties, ka kas notiks – manas smadzenes šo mežu pārzināja perfekti. Taču kādā mirklī es sāku nogurt no nemitīgās skriešanas un sāku palēlināt gaitu, līdz apstājos pavisam. Manu uzmanību pievērsa meža izskats – tas nebija vairs raibs, košs un zaļš, kāds manās atmiņās nemainīgi palika mūsu mežs, putnu dziesmām un raibām smaržām pārpildīts. Šeit es nemanīju neviena paša zaļa kociņa, vien tālu tālumā. Te, skaties, kur gribi, visrinķī un apkārt bija tikai ozoli un bērzi. Melnbalts brūnums visapkārt radīja iespaidu, ka no saulainas un košas vasaras esmu ieradusies tumšā, aukstā un dubļpilnā rudenī.Arī putnus nemanīja, vien attālu kāds vientuļš dzenis klaudzināja kokā, cenzdamies atrast kādu slieku, kuru uzkost. Man sametās neomulīgi, un es pagriezos pa labi, lai dotos uz jūrmalas pusi.

Arī tur skats vērās tumšs, drūms un acīm netīkams. Zilās debesis nu bija iekrāsojušās violetos, tumši melnos toņos, vēstot par drīza lietus sākšanos, un iztālēm jau dzirdēju pirmo pērkona dunu. Es pārvērtos atpakaļ par cilvēku un aizgāju pie ūdens, pataustot, vai tas ir silts. Tas bija ledusauksts, un ūdenszāles nemierīgi salīgojās, man pieskaroties gludajai, tumši zaļajai ūdens virsmai.Mani visu laiku nepameta sajūta, ka mani kāds vēro, bet, apgriežoties apkārt un vērīgi mopētot apkārtni, neviena nemanīju.

TEODORS

Šī diena bija tikpat vienmuļa un garlaicīga, cik vakardiena, diena pirms vakardienas, divas dienas pirms vakardienas un viss pēdējais pusgads manā dzīvē. Es jau biju pārstājis skaitīt laika ritumu, jo gluži vienkārši nesaskatīju tam vairs jēgu. Visas dienas bija garlaicīgas, vienmuļas un pelēkas. bez jebkādiem uzmanības cienīgiem notikumiem tajās. Biju vairāk kā pārliecināts – ja izsalkums un slāpes nebūtu mani nomākušas, es vispār nerastu iemeslu pazust laukā no mājas. Kopš pēdējā laika notikumiem, kad nu visa vara bija manās rokās, es sapratu, cik tēva darbs beidzot ir garlaicīgs. Manī, atšķirībā no pārējiem biedriem, nekūsāja īpašs atriebes vai cīņas gars, es pieturējos pie dziļi vienaldzīgas attieksmes. Par manu ikdienu nu bija kļuvušas garlaicīgas tikšanās ar tikpat garlaicīgiem biznesmeņiem un iemidzinošs papīru un dokumentu darbs. Es alku pēc kā jauna, interesanta, pilna adrenalīna un kā tāda, kas uzsit asinis.Es virpināju cigareti pirkstos un laiku pa laikam pacēlu to pie mutes, lai ielaistu jau tā savā ne pārāk veselīgajā ķermenī kārtgējo devu nikotīna. Man bija apnikušas šīs tumšās, drūmās un vientulīgās dienas. Tikpat tumšas kā mūsu jūrmala, kurā reti iespīdēja kaut vismazākais saules stars. Pludmale bija vientuļa, cilvēku neapmeklēta, un tā pamazām nīka , nesaņemdama pienācīgas rūpes vai uzmanību.

Pēkšņi manu uzmanību piesaistīja kāda meitene. Viņa bija tērpusies ķiršsarkanā jakā un zilos džinsos, kas ļoti kontrastēja ar tumšo fonu visapkārt. Meitenes brūnie, lokainie mati krita skaistās cirtās viņai ap kaklu, un viņas smārds bija ļoti kārdinošs.Viņa bija ļoti pievilcīga, tas gan bija jāatzīst.Brīdī, kad viņa pagriezās pret manu pusi, es paslēpos aiz kāda lielāka ozola. Nevarēja pieļaut, ka viņa mani redz. Viņai atrasties šeit pat bija bīstami, un es apsvēru domu nokāpt lejā un viņai to pateikt. Taču nākamajā brīdī notika kas tāds, kas kardināli mainīja manas domas. Brīdī, kad viņa pārvērtās par brūnganu vilkati un, ar skaļām gaudām metās uz ziemeļu pusi, manī modās nezināma kāre viņu iegūt. Viņa ir no viņiem. Pretekļiem, kas nogalināja mūsējos. Es viņiem atriebšos. Man viņa jāiegūst.

DEMETRA

Man šeit vairs nebija nekas darāms, un atskārtu, ka šeit jūtos neomulīgi, tāpēc nolēmu doties mājās. Es skrēju ātri un jau pēc piecpadsmit minūtēm biju mājās.Sperot pirmos soļus priekšnamā, mani sagaidīja Keilebs un Reigans.

- Mīļā, nāc, lūdzu, kopā ar mums uz kabinetu. Mums ir kas svarīgs sakāms – liekas, ka tu esi éna epilegméno , - Keilebs teica, saņemdams manu roku.