Kliedziens pusnaktī. (11)1

Tā kā iepriekšējās daļas ir bijušas ļoti lielas (1800, 1900 vārdu) , tad tagad kādu laiku rakstīšu mazās, 300- 500 vārdu garās daļas. Toties biežāk! :) Man ir doma mazas daļas likt katru dienu :) Ko jūs domājat par tādu ideju? :))

p.s. man liekas, ka ļoti garlaicīga daļa

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-10/741956

DEMETRA.


- Kas es esmu? Tava Likteņa Iezīmētā? - pārvaicāju.

- Jā. - viņš atbild, spēlēdamies ar manu matu šķipsnu.Mēs esam pārcēlušies no virtuves uz viesistabu, kur plazmas televizors atskaņo kaut kādu salkanu vācu filmu,kuru mēs tāpat neskatāmies.

- Kāpēc tieši es esmu? Un kāpēc man vakar parādījās tāds plankums uz rokas? - vaicāju, un Keilebs saņem manu roku tā, lai būtu redzami mūsu abu plankumi.

- Es par to esmu lasījis. Man tāds ir jau kopš dzimšanas, bet tam,kas ir mūsu Likteņa Iezīmētais, tas parādās tikai tikšanās brīdī.Tas atvieglo vienotra meklējumus un liecina, ka ir atrasts īstais. -

- Kad tu parādījies mežā, man tā vieta sāka nežēlīgi svilt. - atzinos.

- Tā dažreiz gadās. Kad tev tā sajūta pārgāja? - Keilebs jautāja.

- Nu, tad, kad mēs bijām virtuvē. - es samulsu un dzirdēju, kā Keilebs iesmejas.

- Tu jauki izskaties,kad nosarksti. - viņš noskūpstīja manu kaklu, un es pasmaidīju.

- Manuprāt, - es pacēlu roku tuvāk gaismai, - tā dzimumzīme izskatās pēc kaķa vai tīģera.Un kā tev liekas? - es jautāju.

- Man liekas,ka tur nekā tāda nav. - viņš iesmējās. - Varbūt,ka man nav tik radoša iztēle. -

- Varbūt. - es plati nožāvājos. - Esmu nogurusi, iesim gulēt? -

- Laba ideja. - viņš man piekrīt, un es izslēdzu visur gaismas. Mēs kāpjam otrajā stāvā uz manu istabu.

Kamēr es biju dušā, prātoju par Keileba vārdiem. Ja jau mēs esam viens otra Likteņa Iezīmētie, tad kā tas nākas, ka mēs viens otru satiekam tik vēlu? Kāpēc man ir sajūta,ka par Keilebu jau zinu visu? Un kas notiek, ja Likteņa Izvēlētie nesatiekas? Daudz dažādu jautājumu sēdēja man galvā, uz kuriem es vēlējos rast atbildes.

Pāris minūtes vēlāk, kad Keilebs, apskāvis manu vidukli, gulēja man blakus, es viņam tos uzdevu.

- Kas notiek, ja Likteņa Izvēlētie tiek izšķirti? -

- Tad abiem Izvēlētajiem iet slikti - viņi mokās un skumst viens pēc otra.Man gan pazīstamajiem nevienam tā nav bijis, un es ceru, ka arī mums tā nebūs. - viņa balsī saklausīju smaidu un arī pati pasmaidīju. Pēdējā laikā jutos vientuļa - biju nogurusi no pastāvīgajiem strīdiem ar Šarloti, vecās draudzenes arī bija mazaktīvas un pirmā rakstīt es nevēlējos.Tāpēc es biju laimīga, ka esmu iepazinusi puisi, ar kuru man sakrīt raksturi un mēs esam ar kopīgām interesēm. Mums pat sakrita uzskats,ka pārbaudītas intereses ir labākas par visu jauno. Es jutos laimīga,jo man blakus bija cilvēks,kam liku smaidīt un kas lika.smaidīt man.
- Drīz.. Drīzumā es tev parādīšu kaut ko brīnumainu. Tikai tam būs jāpaliek noslēpumā. - Keilebs teica.
- Sarunāts. Arlabunakti. - pasniedzos,lai noskūpstītu puisi.
- Arlabunakti, Dem. - viņš atbildēja skūpstam un mēs aizmigām, apskāvuši viens otru.