local-stats-pixel

Kliedziens. Turpinājums? 22.nodaļa0

 38  0

Gan jau, ka nevienam no jums šis virsraksts neko neizsaka, un es nemaz nebrīnos. Aptuveni 3 gadus atpakaļ es šeit iesāku dīvainu stāstu ar nodaļām un biju wannabe rakstniece. Man nesanāca, jo, jau mēs visi zinām, motivācija ne visiem ir stiprā puse. Daudz sev pārmetu, ka esmu šeit kaut ko iesākusi un pametusi novārtā, iemācījos sadzīvot ar šo sajūtu un vienkārši kulties tālāk. Bet pavisam nesen pa retai reizei ienācu spoki.lv un izlēmu, ka vajadzētu mēģināt noslēgt vai turpināt šo stāstu.

Vienkāršāk sakot, šis ir mans gara darbs, kuru pati nesen pārlasīju, pamanīju daudz kļūdu un izlēmu, ka tas jālabo, turpinot sacerēt. Šis vienkārši ir kaut kas, lai pati varētu sadzīvot ar sevi un pabeigtu kādreiz iesākto. Ar cieņu, dīvainā wannabe rakstniece.

P.S. Ja tevi tomēr saista šis vārda savārstījums, esi laipni aicināts aplūkot arī pārējās nodaļas.

22.nodaļa

Mēs dodamies tālāk. Esmu apkrāvusies ar vairākām somām, kamēr citi nes nevarīgos vai balsta vārgos. Pirms došanās prom no apmetnes, mēs sakrāvām līķus kaudzē un aizdedzinājām. Vissmagākais laikam bija atvadīties- atvadīties no tukšajām acīm un nepazīstamajiem cilvēkiem. Cik tas tomēr ir dīvaini, ka sāp.

Redzot to, kā sadeg augumi, liesmas apņem ķermeņus un padara to par vienu veselu lika padomāt. Vai patiešāk vēlos to izjust? Vai nevaru apturēt domas? Viss par ko pēdējā laikā domāju ir trulas simpātijas, kuras droši vien, ka esmu guvusi šoka iespaidā pēc Notikuma. Es redzu pati maldos starp šiem cilvēkiem, starp šiem nahītiem, kuri šķietami ar savām sirdīm zaudējuši arī spēju saprast un just līdzi.

Bet vai es viņus varu vainot? Es atceros savas moku rata sāpes, es zinu, ko esmu zaudējusi, bet vēl neesmu paspējusi aptvert. Viņiem ir bijis laiks domāt. Vai tas ir tas, kas man trūkst? Laiks?

Tieši tobrīd manu domu gājienu pārtrauca Ēna, kurš līdz šim bija balstījis klibojošo Vladu, ar kuru bija ieslīdzis sarunā par īslaicīga mājokļa risinājumu.

-Vai tev viss labi?- jautāja Neits, joprojām skatīdamies uz priekšu, bet viņa šķielējošie skatieni liecināja, ka jautājums tika domāts man.

-, laikam. Sūdzēties es nevaru un vienā gabalā turos,- ieslēdzās mana automātiskā sarkasma aizsardzība. Šobrīd man metas slikti pašai no sevis un sava egoisma. Ēna ir mūsu līderis, tas, ka viņš ir interesējies par mani ir izteiktas vadoņa iezīmes, kas rūpējas par ķēdes vājāko posmu, vai ne?


Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000