Tas bija dienās, kad čūskas nepazina troksni, tās parasti mierīgi zvilnēja saulē un ne ar ko īpašu neizcēlās. Kad visas čūskas rīkoja sanāksmi, lai viņu starpā valdītu kārtība. Lielākā no čūskām nolēma pārskaitīt visas čūskas, lai zinātu, cik kopā čusku ir sanākušas. Viņa pārskaitīja un pārskaitīja visas čūskas un viņai šķita, ka viena čūska iztrūkst čūsku saimē. Par cik tajās dienās čūskām nebija vārdu, tad vienīgais uz ko lielākā no čūskām paļāvās, lai zinātu valdīt čūsku starpā bija skaits. Par cik lielajā čūsku saimē iztrūka viena čūska, lielā čūska norīkoja pārējās čūskas meklēt pazudušo čūsku. Viņas visas izklīda uz visām pusēm no sanāksmes vietas un viņu starpā bija norunāts, ka līdz saulrietam viņas atgriezīsies un nolems, ko darīt tālālk. Tā čūskas izklīda uz visām debess pusēm, savās gaitās pārvarot šķēršļus un barjeras. Nevaienai no čūskām nesanāca ceļā uziet pazudušo čūsku. Bet par cik čūskas tajā laikā dzīvoja atsevišķi, tad neviena no viņām īsti nezināja kāda izskatās iztrūkstošā čūska. Kad bija jau pienācis laiks, lai čūskas sāktu savu ceļu, atpakaļ, tad kādā izkaltušā dīķmalā, čūska, kura bija tikusi savā ceļā viss tālāk, uzgāja mazu čūskulēnu, kurš savu asti bija iespiedis kādā izkaltušos dubļos, paprāvā gliemežvākā un tam nebija spēka atsvabināt savu asti. Izskatijās, ka čūskulēna aste bija iesprūdusi gliemežvākā jau paprāvu laiku, jo gliemežvāks bija paspējis saaugt ar čūskulēna asti. Tad čūska, kura atrada čūskulēnu, palīdzēja gliemežvāku, kurš bija iespiedis čūskulēna asti, dabūt laukā no sakaltušajiem dubļiem. Un viņas devās atpakaļ uz lielo čūsku sanāksmi, taču čūskulēnam mērojot atpakaļceļu līdzās čūskai, aste nemitīgi grabēja, jo gliemežvāks, kurš bija ieaudzis čūskulēna astē saskaroties tā šķautnēm veidoja skaņu. Skaņa, ko izdalīja čūskulēna aste, čūskām ļāva paveikt ceļu atpakaļ kreitni vien ātrāk, jo zvēri, kuri izdzirdēja savādo skaņu laikus pamanīja čūskas, tāpēc deva tām ceļu un čūskām nevajadzēja ik pa brīdim sastingt, līdz kāds nevīžīgs meža zvērs tās nesamin.
Kāmēr abas čūskas gaidīja pārējās čūskas atpakaļ uz sanāksmi. Čūskulēns ar gliemežvāku astes galā, kā pateicību par savu izglābšanu, nodēvēja čūsku glābēju par odzi. Bet odze atbildod uz tādu laipnību, negribēja riest neveiklību, tāpēc atbildot uz čūskulēna izdomāto, nodēvēja čūskulēnu ar pirmo, kas viņai iešāvās prātā. Tā kopš tās dienas čūskulēnu sāka dēvēt par klaburčūsku. Un visām čūskām atgriežoties, viņas pēc kārtas izdomāja vārdus, tāpēc lielajai čūskai bija krietni vien vienkāršāk rīkot sanāksmes, jo viņai atpazīt katru čūsku tagad bija krietni vien vieglāk.
lasi, vērtē, komentē 
