Ķēdēs (45)9

Dienas vilkās lēni. Kad mana ārste beidzot paziņoja, ka varu doties mājās ar norunu, ka ielāgošu gultas režīmu, biju septītajās debesīs. Būtiskas briesmas manam bērniņam nedraudēja, un tas man lika vairāk fokusēties uz grūtniecību, nekā jebkad iepriekš. Joprojām nebija zināms, ko gaidu, un tas mani pat iepriecināja. Viņš vai viņa būs mans maziņais brīnumiņš. Es biju tik laimīga par iespēju doties mājas, ka, gaidot Railiju man pakaļ, pati sakārtoju visas mantas un klausījos mūziku pleijerītī, ko viņš man bija iedevis. Kas attiecas uz mūsu attiecībām, mēs bijām izlīguši. Ļaunāku visu padarīja fakts, ka Railijs notikušajā vainoja sevi. Bet es jutos kā mēsls, jo viņam ko tādu nodarīju. Tas bija viens milzīgs nebeidzams aplis. Taču, es nevaru teikt, ka nebiju laimīga, ka viņš bija ar mani. Ja nebūtu viņa, es laikam nojūgtos.

 Un vēl ļaunāk bija tas, ka Džastins mani ienīda. Viņaprāt, es biju maita, kura grasījās sabojāt viņa brāļa dzīvi un viņu izmantoju. Tālu no patiesības tas nebija. Un, lai būtu vēl ļaunāk, nebija ziņu ne no maniem vecākiem, ne Artūra. Šādus mirkļus dzīvē sauc par “klusumu pirms vētras”. Un šī vētra būs pamatīga.

Ziņkāres mākta, es iegāju vannas istabā palātā un pacēlu krekliņu un mirkli pagrozījos spoguļa priekšā. Es nezinu, kā citi, bet pati pamanīju mazītiņu rieviņu veidojamies un apraudājos uz vietas. Pārslēdzu dziesmu uz citu, un dejodama atgriezos palātā, lai savāktu atlikušās mantas.

Kad liecos pakaļ jakai, mani apķēra siltas rokas un es izbīlī klusi iespiedzos un izņēmu austiņu no auss.- Railij, dievs pasarg, tu man gandrīz sirdstrieku piebiedēji.

-Piedod,- viņš pasmējās,- Man patika vērot, kā tu dejo, un nevarēju pretoties tevi samīļot.

-Lūriķis,- es norūcu un pagriezos pret viņu. Viņa rokas joprojām bija man uz gurniem, un viņa acīs vīdēja vēlme mani noskūpstīt. Pati pamanīju, ka kodu lūpu un aizklāju plaukstas priekšā sejai. Kas ar mani notiek?

-Ko tu kautrējies?- viņš bezgala jauki pajautāja un es norūcos,- Un vispār, kāpēc tu esi ārpus gultas? Manuprāt, tu ārstei kaut ko apsolīji, ne tā?

-Man vajadzēja izkustēties,- es iebildu un puisis mani pacēla rokās,- Hei, ko tu, pie velna, dari?

-Daru to, ko ārsts tev izrakstījis,- Railijs atteica un atguldīja mani gultā. Kā sapūcējies bērns sakrustoju rokas uz krūtīm un uzmetu lūpu.- Nu beidz dusmoties,- viņš man noņēma matu šķipsnu no sejas,- Tu esi tik ļoti daudz skaistāka, kad smaidi.

-Hrmr,- es noburkšķēju. Railiju tas uzjautrināja un viņš paliecās man pretim, lai mani noskūpstītu.- Mmm. Ēdi saldējumu?- es pasmējos un viņš piemiedza man ar aci.- Vai varam braukt mājās? Gribu mājās.- es čīkstēju. Railijs uzlika man savas saulesbrilles un paņēma somas.

-Ejam,- viņš sacīja,- Beidzot mājās.

-Mājās,- es piekritu. Viņam neredzot, paskatījos uz telefonu, kur nomirgoja īsziņa no Artūra.

“Esmu tuvāk, kā tu domā.”

-Kaut kas noticis?- Railijs bažīgi vaicāja. Ieliku telefonu kabatā un izlikos, ka nekas nav noticis.

Kopā iekāpām liftā un klusējām. Es nespēju viņam neko pateikt. Es negribēju atkal redzēt to, ka viņam sāp. Viņš vairs nebija plāksteris. Tagad viņš bija narkotika.

Un man radās atkarība.

---

Kad bijām pie mājām, Railijs piesteidzās man klāt un aizsedza man acis ar plaukstu.- Pagaidi, neko nesaki. Tas ir pārsteigums,- viņš noskūpstīja man deniņus un veda uz priekšu.- Uzticies man. Es neļaušu tev paklupt,- viņš sacīja un viņa balsī es dzirdēju smaidu.

Nograbēja atslēgas un es dzirdēju, kā atveras durvis. Jutu, ka smaržo pēc kaut kā ļoti garšīga, un man sagribējās ēst, taču Railijs mani veda prom no virtuves viesu istabas virzienā. Viņš atvēra durvis un kaut ko noklikšķināja, un tad es beidzot to ieraudzīju.

Manas acis sākumā apžilba, taču tad aprada. Manas prombūtnes laikā viņi bija uztaisījuši bērnu istabu, kas derētu gan dēliņam, gan meitiņai. Man sariesās asaras acīs un es iegāju istabā, kur grīdu klāja pūkains, balts paklājs. Pie logiem bija pakārti skaisti aizkariņi ar pasaku tēliem, un pie loga bija skaista koka gultiņa, pārmaināmais galdiņš un šūpuļkrēsls. It visur bija manāmas mantiņas un milzīgs, antīka paskata skapis, kurā bija bērnu drēbītes. Pie skapja stāvēja arī skaistā tirkīza toņa auduma ratiņi.

-Tev patīk?- Railijs vaicāja un es viņu apskāvu.- Izskatās, ka jā.- viņš pasmējās un noglaudīja man muguru.

-Tas ir fantastiski,- es sacīju un ieslēdzu gaismiņu, kas meta krēslainu gaismu istabā,- Paldies jums..- es sacīju. Taču izskatījās, ka puisim ir vēl kas sakāms. Viņš bija.. nervozs.

-Ir vēl kas,- Railijs sacīja un pieskārās manai mugurai, lai vestu mani ārā no istabas. Es sajutu trauksmi. Viņš parasti man dotu roku. Kas vēl? Tikai ne atzīšanās mīlestībā. Es nespēšu viņam to nodarīt. Klusēdami mēs gājām uz manu istabu, un pie kāpņu beigām, Railijs mani pagrieza pret sevi un satvēra manu roku.

-Es gribu, lai tu esi laimīga, kā tu to vēlies,- viņš iesāka,- Un es tevi pārāk stipri mīlu, lai būtu egoists.- viņš piebilda,- Nāc šurp,- viņš mani apskāva un tad noskūpstīja uz pieres.- Es tevi mīlu. Atceries to.- viņš atgādināja un viņa acīs pamirdzēja asaras.

-Railij, kas notiek?- es izbijusies vaicāju, un puisis atvēra manas istabas durvis, kur es pamanīju Artūru sēžam uz manas gultas.- Ko tu te dari?- es šokā vaicāju un gribēju uzbļaut Railijam, taču puisis jau bija prom,- Ko tu izdarīji?- es vaicāju un skatījos te turp, kur devās Railijs, te Artūrs.

-Bērnam ir vajadzīgs tēvs. Ar to tur es parunājos un viņš mani saprata.- Artūrs sacīja un piecēlās kājās,- Racionāls čalis. Bet nu viņš ir prom. Tagad esam tikai tu, es, un mūsu mazais. Ģimene.

-Nekādas ģimenes nav.- es atcirtu,- Tu drāzi Melāniju, kamēr es biju šeit.

-Tam vairs nav nozīmes,- Artūrs sacīja un noliecās ceļos.- Piedod man. Es zinu, ka tev vajag laiku, bet… piedod man. Lūdzu.

-Artūr…- es sāku teikt, bet viņš piecēlās kājās un mani cieši, cieši samīļoja, tāpat kā agrāk.

-Tagad viss būs labi,- viņš apsolīja un uzlika roku man uz vēdera.- Es apsolu.

-Tāpat, kā apsolīji, ka es būšu tev vienīgā?- es jautāju,- Ej lejā. Es sakārtošu mantas un mēs atgriežamies Latvijā.- es sacīju un neļāvu asarām izspraukties.

-Tas ir mūsu vai tā Railija dēļ?- Artūrs vaicāja. Es mirkli klusēju, un zināju atbildi.

-Railija dēļ. – es atteicu un sāku kravāt somas.- Viņš nav pelnījis ciest. Un tagad lūdzu, atstāj mani vienu. Es gribu sakārtot mantas.

-Gaidīšu tevi lejā,- Artūrs sacīja un prom bija. Paņēmu somas un sāku likt iekšā mantas. Railijs bija izdarījis lielāko soli, lai es būtu laimīga. Tagad man viņam jāatdara ar to pašu. Man jāpazūd no šejienes. Es norāvu Artūra noņēmu Artūra ķēdīti un noliku to uz galdiņa. Es zinu, ka Railijs te atgriezīsies. Es ceru, ka viņš sapratīs.