Ķēdēs (42)6

Railijs bija klāt ātri. Nezinu, vai viņš bija tuvumā, vai ļoti steidzās, taču biju priecīga, kad tiku puiša apskāvienos. Īsos vilcienos pastāstīju viņam par situāciju, un viņš, būdams labs klausītājs, uzgaidīja, kamēr visu pasaku, un tad uzdeva jautājumus, lai noskaidrotu kaut ko vairāk. Mūsu diskusija beidzās ar viņa pārliecinošu citātu “Viņš netiks klāt mums. Ja spers kaut kāju dzīvoklī bez tavas atļaujas, es salauzīšu viņam abas rokas”. Es neatbildēju. Cerēju, ka Artūrs norimsies. Bet es viņu pārāk labi pazinu.

Viņš nekad nepadosies. Tāpat kā es.

Tā, kā Railijam bija cita mašīna, un man viņējā, mums nācās braukt atsevišķi. Puisis piekodināja, lai zvanu, pat ja man sagribas absurdākās lietas, un viņš steigsies atpakaļ. Kad biju mašīnā, jutu, ka varu uzelpot brīvāk. Railijs visu zināja, un man kļuva vieglāk. Kaut kādā mērā. Taču es baidījos par viņu.. es taču sev solījos, ka nosargāšu viņu no sevis, un tagad sanāk, ka es viņu pakļaušu briesmām tikai tāpēc, lai pasargātu sevi.

Egoiste.

Man gribējās mājās. Railijam aizsūtīju ziņu, ko lai man nopērk, un apsolīju naudu atdot. Es zināju, ka viņš neatstās mani šonakt vienu. Un man arī negribējās būt vienai. Reičela mani neprastu nomierināt tā, kā to prata Railijs. Viņš reāli bija plāksteris. Un man bija bail par brīdi, kad plāksteris nokritīs. Ko es šim jaukajam cilvēkam nodarīšu? Es biju monstrs, ne kapeiku labāka par Artūru.

Ieslēdzu mūziku un centos nomierināties. Es vairs nedrīkstēju domāt par sevi. Tagad manī pukstēja divas sirdis, un es nedrīkstēju nolaist rokas. Kad apstājos pie luksofora, paņēmu rokās mana mazulīša bildīti un pasmaidīju. Pēc pusgada jau mēs redzēsimies. Nez, kam viņš vai viņa būs līdzīgs?

Jau pamanīju mājas, un jutos daudz, daudz mierīgāka. Man tikai jātiek līdz gultai un viss. Es gulēšu, slinkošu un domāšu par mazo. Gan jau viss nokārtosies pats no sevis. Apstādināju mašīnu stāvvietā, un steigšus devos uz mājām, cerībā, ka neviens cits, izņemot Esmi, tur nebūs. Railijs bija cita lieta. Ar viņu es jutos drošāk.

-Sveiki,- es sveicināju Esmi, kura skatījās raidījumu pa televizoru,- Kā veicas?

-Labi, mīļumiņ,- sieviete atteica,- Tavi draugi tevi gaidīja, bet viņi izdomāja braukt uz Bronksu uz klubiem vai ko tādu.

-Labi, es laikam iešu pagulēt,- sacīju,- Ak, un, ja Railijs atnāk, lai nāk,- es atteicu un Esme mīļi pasmaidīja.- Esme, mēs esam tikai draugi..

-Es zinu, ka tā nav mana darīšana, taču vīrietis, kas pieņem ne savu bērnu, un izturas pret jums kā pret lellīti, ir retums un īsts dārgums,-

Es neko neteicu, tikai pasmaidīju. No ledusskapja paņēmu limonādi un augļus un uzkāpu augšā uz savu istabu. Apgūlos gultā, noliku bildīti blakus un padzēros limonādi. Atradu skapī papīru un zīmuli un sāku skicēt bildes, kā iekārtošu bērna istabu, lai novērstu domas no Railija gaidīšanas.

Kad biju pabeigusi zīmēt, dzirdēju, ka puisis sarunājas ar Esmi un atplauku smaidā. Noslēpu lapu zem spilvena un paņēmu mazuļa bildīti. Man gribējās pateikt Railijam par mazo. Nē, ne tikai pateikt.. parādīt. Viņš nebija redzējis bildi. Un man gribējās redzēt viņa reakciju.

-Sveiks,- es viņu sveicināju, kad viņš ienāca istabā,- Viss labi?

-Jā,- Railijs godīgi sacīja un apsēdās uz gultas malas,- Kā jūties tu?

-Lieliski,- es godīgi sacīju. Jo tu esi plāksteris.- Vai drīkstu tev kaut ko parādīt?

-Protams,- puisis ieinteresēti sacīja.

-Aizver acis,- es aicināju un viņš paklausīja.- Izstiep rokas,- es palūdzu un ieliku bildīti viņam rokās.- Tagad vari atvērt,- es sakrustoju rokas uz krūtīm un gaidīju viņa reakciju.

Un tā mani izsita no sliedēm. Puisis smaidīja tā, it kā viņš lūkotos uz savu bērnu.- Tik maziņš..- viņš sacīja un pagrozīja bildīti,- Un kas, puika vai meitene?

-Nezinu,- es viegli iesmējos,- Slēpās no manis..

-Vai drīkstu?- Railijs pēc brīža jautāja un es pamāju. Viņš drebošo roku uzlika man uz vēdera, un vieta, kur viņa plauksta pieskārās manam vēderam, šķita daudz siltāka. Viņa pieskāriens bija maigs un mīļš, un man negribējās, lai viņš pārstāj. Tas bija darīts ar mīlestību. Gluži kā tēvs… Railijs palūkojās uz mani ar mīļāko smaidu pasaulē un, apvijis rokas man apkārt, pieglauda galvu man pie vēdera, lai it kā kaut ko sadzirdētu.- Tas ir apbrīnojami..- viņš sacīja un vēlreiz noglāstīja man plakano vēderu,- Pat nešķiet, ka tur kāds būtu.. bet es to jūtu.

-Tā ir.- es atteicu.- Es pati vēl nemāku aprast.

-Iemācīsies,- Railijs pārliecinoši sacīja. Es uzliku savu roku virs viņējās, lūgdama, lai viņš nepārstāj.- Tagad esmu gatavs likt savu dzīvību par viņu un tevi,- Railijs sacīja un viņa balsī nebija dzirdams nekas, kas noraidītu viņa vārdus.- Es darīšu visu jūsu labā,- viņš apsolīja, un es šiem vārdiem pieķēros.

-Railij?- es viņu uzrunāju, gribēdama, ko pajautāt, kad viņš mani iecēla klēpī un cieši, cieši samīļoja.

-Es tevī sāku iemīlēties,- viņš sacīja un viss mans prieks pagaisa,- Nesaki neko. Ne vārda. Es zinu, ka tev tā nav, bet ļauj man pamēģināt. Lūdzu.

Bēdz, Railij, bēdz.

-Tu sevi tā iznīcināsi,- es skumji sacīju,- Es sāpinu visus, kam es pieskaros.

-Tu esi ciešanu vērta,- viņš sacīja,- Un tagad, saki man, vai drīkstu tevi noskūpstīt?