Ķēdēs (36)4

Lai gan bija tumšs, krastu izgaismoja laternas un piekrastes namiņu gaismas. Es nekad nebiju neko tamlīdzīgu redzējusi īstajā dzīvē, tikai filmās. Debesis klāja samilzuži melni, tumši zili un violeti mākoņi, kuri pie horizonta sajaucās ar melni zilo okeāna ūdeni, kas trieca viļņus pret krastu un iznīcināja liedagu. Pūta vējš un mani mati plīvoja gaisā, un es jutos skata aizgrābta.

Es jutu spēku. Jūra. Nakts. Viļņi. Tas viss bija neapturams un nāvējošs. Un es jutu patiku pret šo skaistumu. Protams, bija arī bail, taču es pārkāpu sev pāri un novilku džemperi, palikdama vien krekliņā un šortos, ko biju uzvilkusi mājās. Man pat nebija auksti. Droši vien adrenalīna dēļ.

-Tev tiešām nav bail?- Railijs vaicāja, nostādamies man blakus. Uzmetu viņam niknu skatienu,- Nu, kā zini.- viņš tikai noteica un metās ūdenī. Viņa augums pazuda zem viļņiem un es novilku arī šortus. Nu man vairs nebija iespējas atkāpties. Es aizvēru acis un skrēju ūdenī, kas man par lielu izbrīnu bija silts. Ieniru ūdenī, juzdama siltumu izplūstam cauri visam ķermenim un izniru, kad man pret galvu atsitās vilnis. Izdzirdēju smieklus un dusmās metos Railijam virsū. Mēs šļakstījāmies ar ūdeni, peldējāmies , un  bijām pa vidu iznīcībai. Un tas bija fantastiski. Mēs bijām mirstīgi, taču stihijas nē. Tās kļuva par daļu no mums.

Taču tikai ūdenī bija silti. Gaiss bija auksts un es drīz vien sāku salt. Un man vairs nebija spēka. Arī Railijam sāka klabēt zobi, tāpēc devāmies uz krastu. Puisis mašīnā atrada mums katram pa džemperim un man tika Railija un Džasa māsīcas džinsas, kas man pat ļoti patika. Noslaucījāmies dvieļos un saģērbāmies, kad jau kļuva mazliet gaišāks. Mākoņi sāka izklīst.

-Paliekam te vēl nedaudz,- es Railijam sacīju, kad puisis grasījās doties uz mašīnu,- Es gribu šo visu atcerēties.

-Protams,- puisis atteica. Mēs abi apsēdāmies smiltīs un, nezinu, ko darīja Railijs, bet es skatījos uz viļņiem, kas šķīda pret krastu, un salīdzināju to ar manu dzīvi tagad. Liktenis bija vilnis, bet krasts- mana dzīve. Liktenis mainīja manu dzīvi, taču padarīja to labāku. Neapzināti nobraucu roku uz plakanā vēdera.- Par ko tu domā, Laura?- Railijs jautāja.- Tu klusē jau piecpadsmit minūtes.

Nolēmu atbildēt ar joku,- Tu skaiti?

-Nē, bet aptuveni,- viņš nopietni atteica,- Tu vispār esi ne īsti savā ādā. Vai tam ir sakars ar mazo?

-Arī, bet ne īpaši,- es atteicu,- Railij, es neesmu no cilvēkiem, kas runā par savām problēmām.

-Nu labi,- viņš atteica, un es sajutu savādu tirpoņu krūtīs. Vai man gribējās viņam visu izstāstīt? Nē! Tad kāpēc šī sajūta?- Vai esi nosalusi?

-Nē,- godīgi atteicu,- Un tu?

-Es labi pavadīju laiku,- Railijs atteica,- Nāc , ir vēl kaut kas, ko gribu tev parādīt..- viņš pielēca kājās un saņēma manu roku, kad es kaut ko atskārtu.

Vai Railijs uzskatīja, ka tas ir randiņš?

Tad to nozīmēja visas šīs zīmes?

-Vai šis ir randiņš?- es pavaicāju un centos nesmieties, kad Railija sejā atausa.. apstulbums?

-Nē,- Railijs sacīja,- Es vienkārši gribēju tev šo to parādīt. Pārējie jau to zina,- šķiet, ka mans joks bija viņu sadusmojis, un nu es jutos nelāgi.

-Piedod,- es atvainojos. Railijs tikai pamāja ar galvu un devās uz priekšu. Atmosfēra bija pavisam izmainījusies. Ja iepriekš puisis bija jautrs un bezrūpīgs, pat mazliet kaitinošs, tad tagad viņš bija nopietns un apvainojies? Par ko gan? Mēs taču viens otru pat nepazinām. Un viņš pateica, ka šis nav randiņš. Par ko tad pukstēt?- Railij, pagaidi,- es uzsaucu un sāku skriet, lai viņu panāktu. Puisis neapstājās un man nācās satvert viņu aiz rokas, lai viņš uz mani paskatītos.

-Railij, lūdzu, paskaties uz mani,- es lūdzu,- Pasaki man, kas noticis. Mēs taču esam draugi.- es uzmetu lūpu un beidzot pamanīju puiša zaļās acis, ļoti līdzīgas tām, kādas bija viņa jaunākajam brālim.

-Zini, kas ir?- Railijs diezgan dusmīgi iesāka,- Man riebjas, ka jūs sievietes domājat tikai par to, ka mēs, vīrieši, jūs gribam tikai gultā un attiecībās. Mūžīgi šie stulbie jautājumi “Vai šis ir randiņš, Railij?”- Railijs norūca,- Nē, tas nav randiņš! Tā notiek komunikācija starp diviem cilvēkiem. Kāpēc Džass un Tailers mūsu kopīgās pasēdēšanas nesauc par “randiņiem”?

-Meitenēm gan ir randiņi,- es centos pajokot. Railijs atmeta ar roku un smagiem soļiem devās uz priekšu,- Nu Railij, es taču tikai jokojos. Beidz būt tik nīgrs.

-Dažreiz jūs sievietes esat tik neciešamas,- viņš samiedza acis un mazliet atslāba,- Ok, tātad..- viņš sacīja, un norādīja uz vietu man priekšā,- Tas ir piekrastes apgabals. Daži to sauc par “Pēru” vai “Pjēru” nezinu, kā ir pareizi. Tur ir karuseļi, grila bāri, starbucks kafetērijas un tamlīdzīgi,- puisis pastāstīja. Un viņam bija taisnība. Tas patiesi bija skaisti. Pat naktī viss darbojās un bija krāsains. No attāluma kopīgais kadrs atgādināja kartiņu no ārzemēm. Amerika tiešām bija neticama.

-Nu labi, un kas tur īpašs?-

-Mēs iesim uz pulksteņa torni,- puisis sacīja un norādīja uz milzīgo augstceltni mazliet tālāk,- Tur es tev parādīšu kaut ko, ko tu nekad neaizmirsīsi,- puisis piemiedza man ar aci. Es atbildēju ar smaidu un mēs kopā uzkāpām augšā pa kāpnēm un devāmies torņa virzienā, kad atskārtu..

-Railij?

-Nu?

-Es neesmu tev pateikusi “paldies”, par to, ka tu man palīdzi, nedomāt sliktas domas.-

-Nav par ko,- viņš mīļi atteica un mēs jau gandrīz bijām klāt pie pulksteņtorņa. Cik atceros, tādos bija kāpnes, un šim varētu būt kādi.. 10 stāvi?

-Te,- Railijs uzsauca un es atvieglota pamanīju, ka te ir lifts,- Jau domāji, ka likšu grūtniecei kāpt 15 stāvus?

-Hm,- es norūcu,- Un par viļņiem? Tu mani pat nepabrīdināji.

-Jo zināju, ka viss būs kārtībā. Viļņi ir bīstami tik ilgi, kamēr tu tici, ka tie ir bīstami,- puisis sacīja, un mēs iekāpām liftā. Skanēja kāda mierīga mūzika un es pat nepamanīju brīdi, kad jau bijām pašā, pašā augšā. Sašutusi izkāpu no lifta un piegāju pie margām, aplūkodama Ņujorkas ārpilsētu paklāju pie manām kājām.- Kā tev?

-Visa Ņujorka ir zem mums- es sacīju un apbrīnā ļāvu sev mazliet pārkārties pāri malai.

Railijs klusēja, un es sajutos viena. Bet ne sliktā nozīmē. Labā. Es jutos tā, it kā mani iedvesmotu visi četri komponenti, tostarp vējš, ūdens, zeme un gaiss. Tas viss bija mans.

-Nāc,- Railijs pasauca mani, pienācis man klāt,- Uzkāp šeit,- viņš sacīja un es pakāpos uz otrās koka margas,- Tā, labi, un tagad uz trešās.

-Es kritīšu!- izbīlī iekliedzos.

-Tu taču man teici, ka uzticies?- Railijs vaicāja.- Tad pierādi to,- viņš sacīja un es negribīgi uzkāpu uz pašas augstākās margas. Railija rokas bija man ap vidu un es jutos droši,- Tagad aizver acis. Elpo. Un ļauj visam sliktajam pazust.

-Kāds murgs.- es nopukstēju. Railijs man ieknieba ikrā,- Au, tu…

-Klausi, ko es tev saku. Atbrīvojies no visa ļaunā.- Railijs ieteica. Aizvēru acis un izstiepu plaukstas katru uz savu pusi, domādama par visu slikto manā dzīvē. Un, kad iedomājos, ka tas viss ir prom no manis, man patiešām kļuva vieglāk.

It kā mans ķermenis būtu ticis vaļā no nevēlamas nastas.

-Un tagad,- Railijs sacīja, noceldams mani no margām tā, it kā es būtu tik viegla, kā konservētu zirņu bundža,- Dosimies mājās. Tu noteikti esi nogurusi.

-Nemaz ne,- es noteicu. Bet tad sajutos pavisam vāja un iekritu viņa rokās, vēl pirms aizmigšanas dzirdot viņa mīlīgo “haha”. Man nebija spēka dusmoties. Es vienkārši biju.. nogurusi.

Bet laimīga.

Un tas bija galvenais.