Ķēdēs (31)6

Negatīvs. Nu jā, tā jau es gaidīju. Bet kaut kas man sirdī iedūrās. Sāpes? Vilšanās?

Nomazgāju rokas un pierunāju sevi neraudāt. Man nebija par ko raudāt. Man nebija nekā ko nožēlot. Varbūt tāpat bija labāk.  Izgāju no vannas istabu un uzliku viltus smaidu uz sejas. Reičela ēda salātus un es pasmaidīju draudzenei. Taču viņa mani labi pazina. Uzreiz pamanīja, ka kaut kas nav pareizi. Ka kaut kas nav labi.

-Tev viss labi?- viņa vaicāja. Pamāju un viņa it kā mazliet atslāba,- Gardi salāti, Esme!

-Paldies,- Esme sacīja,- Laura, lūdzu, paēd arī tu.

-Protams, esmu badā,- es noteicu un paķēru mūzikas pleijera pulti un ieslēdzu mūziku.- Kas tie par salātiem? Izskatās ļoti garšīgi!-

-Tie ir grieķu salāti, no svaigām sastāvdaļām,- Esme laipni pasmaidīja,- Ir vēl arī garneļu salātiņi ar svaigiem dārzeņiem, jūsu mīļākie.

-Man lūdzu tos,- es sacīju. Reičela joprojām nenovērsa no manis skatienu, un es pievērsos ēdienam. Sāku ēst un pasmaidīju, kad Esme mums ielēja ledus aukstu aveņu tēju ar ledu, kas bija ļoti garšīga un veldzējoša. Mēs ēdām nesteidzoties un es vairāk klausījos mūzikā, nekā apkārt notiekošajā, un man prātu nebeidza šķērsot viena doma.

Nez, ko Artūrs šobrīd dara. Lai neskatītos uz Reičelu, es slidināju garneli pa šķīvi, prātodama, vai es viņam kaut mazliet pietrūkstu. Viņš man vairs nezvanīja. Nerakstīja. Melānija bija kļuvusi pavisam dīvaina, tāda atturīga, vai kā. Viņa šķiet ar kādu satikās, un man par to bija prieks. Dzīve bez manis neapstājās.

Un tad mana sirds izlaida pukstu. Un ja nu Artūrs kādu ir atradis? Bija pagājis jau labs laiks. Un kas notika ar policiju? Nolēmu, ka vasarā noteikti došos mājās. Un tad atgriezīšos, jo šeit mani gaidīja kārotā dzīve. Paēdu, izdzēru tēju un iedomājos par lietderigu veidu, kā pavadīt laiku.

-Reič, ko tu saki, ja mēs aizbrauktu uz sacensībām?-

-Kādām sacensībām?- draudzene, izēdusi muti, jautāja,- Vai tad kaut kas notiek?

-Šovakar ir drifta sacensības,- es atcerējos. Vakar biju redzējusi reklāmu,- Tas ir, šodien. Tas ir kādā Ņujorkas piepilsētā. Varētu būt jautri.

-Hm, ok,- draudzene vēsi atteica,- Tad jāpasauc Džass un pārējie. Vakarā varētu kaut ko iedzert.

-Jā, nav slikta doma,- es piekritu,- Iešu pārģērbties. Vai tu sazvanīsi pārējos?

-Protams,- Reičela atteica un atsāka ēst. Pagriezu skaļāk Lanas Del Rey dziesmu “Diet Mountain Dew” un, dziedot līdzi, devos uz savu istabu. Turpināju to dungot pie sevis un skapī atradu džinsus, kreklu, apakšveļu un zeķes, kas bija praktisks un skaists tērps. Ātri saģērbos un uzvilku pa virsu kreklam džemperi ar kapuci un paņēmu naģeni, ko uzliku galvā ar nagu uz aizmuguri. Uz acīm uzliku saulesbrilles, kājās uzāvu kedas, paķēru jaku drošības pēc, un telefonu un maku, kā arī mašīnas atslēgas un devos atpakaļ pie Reičelas, kura pacēla īkšķi, mani redzot. Viņa runāja pa telefonu un es tikmēr izslēdzu telefonu un izmetu čipsu pakas miskastē.

-Ejam?- Reičela jautāja, beigdama sarunu un es pametu atslēgas gaisā.- Oho, brauksim?

-Jā, brauksim,- es sacīju un draudzene atplauka smaidā,- Esme,- es uzrunāju sievieti,- mēs nu dodamies.

-Protams, gaidīšu jūs atpakaļ ar vakariņām,- Esme novēlēja,- Laimīgu ceļu un lai jauki pavadīts laiks!

-Paldies Roberta kundze,- Reičela atteica un es viņai pievienojos. Kopā izgājām no mājām un devāmies uz manu jauno, balto Audi markas automobīli. Man joprojām patika labāk pārvietoties ar kājām. Pēdējā laikā man patika sports, un pastaigas bija jauks laika pavadīšanas veids.

-Kur notiek tas viss?- Reičela prasīja, piekalusi acis telefonam. Es viņai nemanot saskumu, taču pateicu adresi. Lai kā man gribētos, Reičela nebija mana labākā draudzene, un viņa nebija Melānija. Melānija nekad tik bieži neskatījās telefonā, lai nočekotu instagramu vai twitteri. Reičela bez tā nevarēja iztikt.

Atmetu domas par to, un turpināju dungot “Diet mountain dew” un sāku braukt, nedomādama par neko citu, kā vien dziesmas vārdiem. Tie diemžēl sāpīgi atspoguļoja manu dzīvi. Piecpadsmit minūšu laikā biju nonākusi pamestajā stadionā, un noparkoju mašīnu gandrīz pie pašas ieejas. Tur jau pamanījām pārējos un devāmies ar tiem sasveicināties.

Visus samīļoju, taču nevarēju izmest no galvas tās dziesmas vārdus. Tie bija iekrituši man prātā un es pat zaudēju saikni ar realitāti. Un atkal es iedomājos par Artūru..

-Tur liek totalizatoru uz lielu naudu,- Džastins izsaucās un aplika man roku apkārt,- Hei, tu ar mums?

-Ja, protams, aizdomājos,- nomurmināju un pasmaidīju,- Kas par totalizatoru?

-Uz uzvarētāju,- Džass aizrautīgi sacīja,- Es jau uzliku piecdesmit zaļos uz fordiņu.

-Nedomāju, ka vinnēsi,- Tailers draugu ķircināja,- Sarkanā mazda izskatījās ar iekšām..

-Nu to mēs redzēsim,- es noteicu un devos iekšā stadionā, kur bija ļoti daudz cilvēku. Mēs atradām labākās vietas un paņēmām našķus no staigājoša maskota hotdoga veidolā, un gaidījām sākumu. Un tad es pamanīju kaut ko, kas pievērsa manu skatienu.

Tumši zila Nissan Silva. Tāda pati kā Artūram. Pat neapjautu, kad pielēcu kājās, un devos totalizatora virzienā. Nostājos pie kases un izņēmu naudu, kas man bija skaidrā, un visu pasniedzu tumsnējam vīrietim aiz letes.- Visu uz Nissan Silvia.-

-Vai esat pārliecināta?- vīrs jautāja un es pamāju. Viņš izsita biļeti un, to iežmiegusi plaukstā, devos atpakaļ uz tribīnēm, kur draugi jau mani gaidīja, lai uzdotu jautājumus.

-Kur biji?- Džass taujāja. Parādīju viņam biļeti,- Nopietni? Uz to mēslu?

-Es zinu, ka rīkojos pareizi,- es viņam sacīju,- Džass, es zinu, ko tā mašīna spēj..

-Laura,- Džass ar sāpēm acīs mani uzlūkoja,- Viņš neatgriezīsies.

Un tad es apklusu. Nākamajā brīdī es izgāzu kolu pāri Džasa galvai un turējos, lai viņam neiesistu. Ignorēju notikušo un pievērsos sacīkstēm, neizlaizdama zilo mašīnu no acīm. Man uz to bija lielas cerības.

Un tad man iezvanījās telefons.