Ķēdēs (30)5

Atpakaļ pie Lauras.  Obligāti vēlams atskaņot dziesmiņu. Lai lasītprieks!

Laiks skrēja nemanot. Man šķita, ka biju tikai nupat atbraukusi, kad strauji man paplašinājās draugu un paziņu loks, un mana dzīve sāka nokārtoties. Saikni ar mājām es vēl saglabāju, šad un tad nosūtīdama kādu balss ziņu, vai veikdama īsu zvanu. Pateicu, ka esmu dzīva, un ka man viss ir labi. Un tā bija gandrīz taisnība.

Man tiešām bija darbs, kas man patika. Man bija jāorganizē dažādi saviesīgi pasākumi, semināri, konferences un pat bērnu ballītes, un tas bija lielisks laika kavēklis. Man apkārt allaž bija cilvēki, ar kuriem nu jau brīvi es komunicēju angļu valodā, daudz labāk, nekā iepriekš. Ar viņiem bija viegli atrast kontaktu, jo šie cilvēki nebija tik.. latviski. Un man tas patika. Es jutos kā ģimenē, un mani pieņēma. Džass vēl ilgi jokoja, ka es esot “autsaidere”, jo ierados no daudziem mūsu draugiem nezināmas valstiņas.

Kad man nebija jāstrādā, es devos iepirkties, un tad vakara ar draugiem devāmies vai nu uz kādu restorānu, kafejnīcu, vai arī braucām uz okeānu, vai pie manis. Man bija bail palikt vienai, tāpēc vienmēr kaut kā dabūju kādu pie sevis. Reičela, Džastina laba draudzene, bija man kļuvusi ļoti tuva. Viņa man atgādināja Melāniju, un mums vienmēr bija par ko runāt.

Pārsvarā es laiku pavadīju ar viņu. Tā, kā bija sestdiena, mēs sēdējām pie manis, skatījāmies “Chopped” jaunāko sēriju un grauzām čipsus. Tā kā bieži apmeklējām restorānus, bija interesanti pavērot, ko prasmīgi pavāri spēj pagatavot no dotām sastāvdaļām, kuras man neienāktos prātā apvienot, piemēram, marinētus gurķus un piena šokolādi, taču, kaut kā viņiem tas izdevās. Esme, pamanījusi to, kā mums patīk šis šovs, neļāva mums ij ne tuvoties virtuvei, un tas mūsos izraisīja smieklus. Acīmredzot Esme nejutās brīvi, ļaujot citam darboties viņas lauciņā. Turklāt, viņa gatavoja lieliski un pat nedusmojās, kad dažreiz vakariņoju ārpus mājām. Viņa priecājās, ka pirmoreiz viņai ir tik daudz brīvdienu.

Reičela taisīja selfijus, bet es biju ierakusies portatīvajā datorā, meklēdama kāzu kleitu kādam jaunam pārim, kas bija mani klienti. Meitenei bija problēmas ar gaumi, un man tika uzticēts darbs atrast viņai viņas gaumei atbilstošu tērpu. Taču man nekas nenāca prātā. Man nebija pat kur ķerties, jo kliente neko konkrētu neteica. Tas mani vai veda ārā no pacietības.

Reičela, pamanījusi manu aizņemtību, pasmīnēja,- Joprojām ņemies ar to kleitu?

-Jā,- es noteicu, neatraudama acis no monitora,- Viņa ir ciets rieksts. Nekādi nevaru izdomāt, ko lai viņai parāda. Visas šķiet prastas.. tādas, ne īpašas. Ne viņai raksturīgas. Nav brīnums, ka viņai ir problēmas ar gaumi,-

-Parādi,- Reičela noteica un es pasniedzu viņai datoru, meitene kaut ko ierakstīja meklētājā un tad domīgi paskatījās uz mani,- Ja reiz viņa ir tik neparasta… varbūt nevajag baltu, klasisku kleitu, bet, teiksim.. šampanieša toņa vai lavandas? Tas izceltu viņas.. īpašumu.

-Hm,- es aizdomājos,- Es jau dažas atradu. Bet tās joprojām nav īstās.

Mēs abas aizdomājāmies. Man bija daži paraudziņi, taču neviens no tiem īsti nebija precīzs klientes vēlmju piepildījums.

-Man ir ideja,- draudzene iesaucās,- Piezvanīšu Alisonei, lai viņa uzšuj.

-Kā tu to izdarīsi?- es ironiski pajautāju. Ja es nevarēju atrast gatavu kleitu, kas man patiktu, kāda iespēja, ka es spētu to izdomāt.

-Padomā par visiem elementiem, kas viņu raksturo. Un būs tev atbilde,- Reičela izskaidroja un no galdiņa paņēma pildspalvu un lapu,- Ok, sāksim pierakstīt. Tātad, pasaki man par viņas augumu.

-Viņa ir tieva, taču ar skaistiem apaļumiem pareizās vietās,- es atcerējos,- viņai bija mati tādā īpatnējā tonī. It kā brūni, taču ne īsti brūni. Viņa nenēsā daudz kosmētikas. Ļoti tievas, trauslas rokas. Augums trausls. Kājas kā sērkociņi. Laikam tas ir viss.

-Kas viņai patīk?- Reičela lietišķi prasīja.

-Viņai patīk viss un viņai patīk nekas,- es nopūtos,- Viņa ir ļoti, ļoti sarežģīts un ekstrēms gadījums.

-Tad es zinu, kas mums vajadzīgs,- Reičela pabeidza rakstīt un pagrieza lapu pret mani, kur bija tiešām apbrīnojama ideja. Es atzinīgi pasmaidīju un paņēmu lapu, lai to aplūkotu,- Nu re, nav nemaz slikti, kad pazīsti vienu no Ņujorkas labākajiem dizaineriem, vai ne tā?

-Oho,- es novilku sakāmo,- Tā ir tiešām lieliska. Un unikāla. Un kā ar to Alisoni?

-Tūlīt piezvanīšu,- Reičela apsolīja un paņēma telefonu. Man savajadzējās uz tualeti un devos nokārtot darīšanas, kad iedomājos par grūtniecības testu skapītī. Nolēmu izmēģināt laimi, lai gan neko daudz negaidīju. Bija pagājis tik ilgs laiks un man nebija nedz nelabumu, nedz garastāvokļa maiņu, nekā. Džo vārdi bija tikai žūpas muļķības.

Taču es vienalga gribēju noriskēt. Izdarīju visu, kas bija teikts instrukcijā un apsēdos uz klozetpoda vāka un gaidīju, kad parādīsies viena vai divas strīpiņas. Gaidot man sažņaudzās sirds, un, kad atbilde atnāca, es piešāvu mutei priekšā plaukstu.

Ak nē..