Ķēdēs (2)6

Domu pilna galva un mūzika austiņās krietni vien samazināja laiku līdz mājām. Jau zināju, ka Melānija vēl nebūs mājās, tāpēc īpaši nesteidzos- vienai dzīvoklī būt bija garlaicīgi. Turklāt arī darba man nebija, un pastaigas tikai nāca par labu veselībai. Tās ļāva iegrimt domās, pazust mūzikas valdzinājumā un aizmirst realitāti, kaut uz īsu brīdi. Man jau kopš bērnības nepatika būt vienai mājās, tieši tāpēc arī izlēmu dzīvot ar Melāniju, meiteni, kuras sludinājumu atradu facebook domubiedros, kur cilvēki lika ierakstus par dzīvokļu īri, un pavisam izdevīgā un man tuvā vietā, Melāniju bija pametis bijušais īrnieks, un meitenei ar kaķi vienai bija skumīgi dzīvot milzīgajā plašumā. Turklāt cena bija aicinoša, un man negribējās sēdēt vecākiem uz kakla. Tā nu es sakravāju mantas, visus iekrājumus un devos pie Melānijas, kur viņa jau mani gaidīja, iekārtojusi istabu japāņu stilā ar spilveniem krēslu vietā, gardu citrona-ingvera tēju, auzu cepumiem un medus kūku. Tā mēs kļuvām par dzīvokļa biedrenēm un labākajām draudzenēm. Bez viņas dzīvoklis tiešām šķita tukšs.

Netālu no mūsu mājām atradās beķereja, kuras īpašniece bija sirma kundze vārdā Silvija, un pie viņas varēja iegādāties Latvijā garšīgākās bulciņas un picas. Mēs ar Melāniju iegriezāmies pie viņas regulāri, un smējāmies, ka nu būs jātaisa “klienta karte”. Nolēmu Melu iepriecināt un pie reizes nosist laiku, tāpēc atvēru čīkstošās durvis un uzsmaidīju Silvijai, kura tobrīd mazgāja leti ar lupatiņu.

-Labdien,- es sveicināju un no kabatas izņēmu maku,- Sailgojāmies pēc kūciņām!

-Lauriņ, Lauriņ,- Silvija sacīja,- Ja vien klientu būtu vairāk.. īpaši tādas jaukas meitiņas kā jūs. Kur tad Melānija?

-Vēl strādā,- es skumji sacīju,- Taču iepirkšos par mums divām. Šodiena tā īpaši nav izdevusies, tāpēc gribas apēst negatīvās sajūtas.

-Vai nu bērns,- Silvija aušojās,- Ko nu tur bēdāt. Tu vēl jauna meitene. Nav ko grumbas krāt!

-Citreiz tā gadās,- es skumji atteicu un apsēdos pie letes.- Veca mīlestība un tā..

-Oho!- Silvija iesaucās,- To manas vecās ausis nav dzirdējušas. Ieliešu mums pa kafijai un tu man visu pastāstīsi. Tu jau zini, man patīk runāties. Turklāt tu bērns, tāds skumīgs.

-Vienkārši..- es klusi sacīju, un jutu, ka acīs grauž asaras,- Man gribējās viņu atstāt pagātnē.

-Ja atgriezās, tad liktenis,- Silvija minēja un uzlika sildīties kafiju. Atspiedu elkoni pret galdu un plaukstu pret zodu un nopūtos. Ja Silvijai bija taisnība, tad būtu labi, ja es viņu varētu atsūtīt atpakaļ turp, no kurienes viņš nācis. Silvija pastūma man priekšā šķīvi, uz kura bija citronu-aveņu siera kūka, kas man tik ļoti garšoja, un gandrīz apraudājos.

-Tas uz mana rēķina,- Silvija piemiedza ar aci,- Nu, vai arī pret kādu mīlasstāstiņu.

-Mīlasstāstiņš,- es pasmaidīju un nokniebu gabaliņu kūkas,- Tā ir dzīve..

-Uzliešu kafiju un tu man pastāstīsi, ja?-

-Labi,- es apsolījos. Man patiesībā gribējās izkratīt sirdi. Turklāt kādam, kurš mani saprastu. Pieaugušajam. Mani vecāki jau nu nebija tas gadījums. Saka, ka divi ārsti nedrīkst precēties, jo kopdzīve nebūs laimīga, taču mani vecāki uzskatīja citādāk un apprecējās. Pēc gadu ilgas draudzības, parādījos es, un līdz pilngadībai biju viņu mīlulīte. Tad viņi sāka uzskatīt, ka esmu gana liela, kas arī bija taisnība, taču daļai manis trūka mammas un tēta. Papurināju galvu, cenzdamās aizgaiņāt prom sliktās domas. Vecākus taču neizvēlas. Miers.

Silvija nolika mums abām uz galda kafiju, kuru rotāja putukrējuma cepurīte, un es pasmaidīju. Silvija pret mani un Melāniju attiecās kā pret mazmeitām, lai gan nebijām radinieces. Viņa bija lielisks cilvēks, turklāt arī teicams sarunu biedrs.

-Tas sākās, laikam, pirmajā klasē,- es minēju un Silvija ar interesi klausījās.- Es kaut kā pamanīju to zēnu. Viņš spēlēja hokeju un manām klasesbiedrenēm viņš ļoti patika. Taču es to neizrādīju. Es tikai zīmēju sirsniņas un domāju, ka būšu skaistākā līgava mūsu kāzās.- es iesmējos, to atceroties,-  Bet reiz, kad es nokritu, braucot ar riteni skolas sacensībās un ļoti sasitos, viņš bija pirmais, kas pienāca man klāt, un pat zaudēja. Viņš man toreiz iedeva Vinnija Pūka plāksteri un garšīgāko ābolu pasaulē.- es joprojām smaidīju. Arī Silvijas seju rotāja smaids.- Tā mēs kļuvām par draugiem. Kopā stūmām riteņus uz mājām un darījām blēņas. Mēs sākām biežāk kopā doties mājās un runāties. Pat pirmo cigareti nopīpējām kopā.- es atminējos.- Mums bija kopīgi draugi un mēs augām kopā. Mans pirmais skūpsts, pirmā dzeršana, viss bija saistīts ar viņu.- nu jau acīs sariesās asaras.- Viņš bija man kā brālis, tad kā labākais draugs, un tad, kā cilvēks bez kura man šķita, ka nespēju dzīvot. Taču, redz, kā, varu.

-Tāda mīlestība ir reta,- Silvija minēja. Aiz pļāpāšanas biju aizmirsusi par kafiju, tāpēc padzēros malciņu, kas negaršoja nemaz tik briesmīgi, kā biju iztēlojusies.- Un kas notika tad?

-Viņš mani aizstāvēja un radās problēmas. Nopietnas problēmas.- es nevēlējos stāstīt Silvijai visu taisnību,- Es nepabeidzu vidusskolu un sāku strādāt. Mēs vairs netikāmies, jo viņš bija prom, un es viņu aizmirsu. Un tagad viņš atgriezās..- es noslaucīju asaras.- Tieši tagad, kad man viss ir labi, viņš atgriežās…

-Izklausās tā, it kā es viņu pazītu,- Silvija prātoja, un apskāva mani,- Neraudi, bērzs, viss būs labi. Tu esi spēcīga meitene un gudra. Tev taču garšo manas biezpienmaizītes, vai ne?

Es pamāju ar galvu, izdzēru kafiju un noslaucīju asaras.- Man jau jādodas mājās. Melānija nomirs badā,- es iesmējos. Mājās gatavoju es, un draudzene parasti pasūtīja uz mājām picas vai kebabus. Kopš sākām dzīvot kopā, Melānija bija arī zaudējusi svaru, jo nu ēdām cik vien veselīgi varējām. Turklāt mājas ēdiens nelīdzinājās nekādai kafejnīcai.

-Labi, man arī bode jāklapē ciet un jāliekas gulēt. Pie manis atnāks mazdēls.- Silvija lepni sacīja.- Jauks puika. Tikai satieku reti. Redzi, ar dēlu sastrīdējos, un puiku nelaiž man klāt.- Silvija saskuma.

-Tas ir jauki, ka viņš atnāks.- es sacīju,- Par to jāpriecājas. Ak, jā, un man būs tas pats, kas parasti. Nē, labāk dubultā.- es pasmaidīju un arī Silvija kļuva priecīgāka. Sieviete salika bulciņas maisiņos, un es samaksāju viņai daudz vairāk kā vajadzēja. Atvadījos un devos laukā, kad uzskrēju kādam stāvam.

Tas bija kāds jauns puisis, daudz garāks par mani, ar skaisti brūnām acīm un es attapos, ka nepiedienīgi blenžu.-Es atvainojos.

-Ir jau labi,- puisis sacīja,- Galvenais, ka bulciņas veselas.

-Tā gan,- es piekritu un neveikli pieskāros matiem.- Labi, tad nu es došos.- es gribēju paiet garām, taču puisis bija man priekšā. Tad, galanti uzsmaidījis, viņš pakāpās malā un palaida mani garām. Steigšus devos mājās, piespiedusi bulciņas sev pie krūtīm.

Man vīriešu vienai dienai pietiek. Ja ne visai dzīvei.