Līdz šim neviens nebija piefiksējis to, ka telpā ir telefons. Visi bija pārāk šokēti, ieraugot neskaitāmos līķus. Turklāt viņi šeit atradās tikai stundu. Tomēr, kad iezvanījās telefons, visu skatieni nekļūdīgi pavērsās pret grīdu. Telefons bija noslēpts tur.
Viens no policistiem uztaustīja nelielu caurumiņu, kurā iebāžot pirkstu, varēja atvērt lūku, kurā atradās telefons.
Klausuli pacēla policists Miltons, kurš policijā strādāja jau 8 gadus.
Otrā galā bija dzirdama vīrieša balss: ‘’Viņš ir pie manis. Nāku pie tevis.’’ Un saruna pārtrūka.
Beidzot bija skaidrs, ka Miesnieks nebija viens. Tas arī izskaidroja to, kāpēc nebija vienota apraksta par to, kāds viņš izskatījās. Iespējams, aiz viņa slēpās vesela komanda.
Bet palika jautājums – kuru nelaimīgo upuri viņi ir sagūstījuši šoreiz un kā viņu izglābt? Zvanītājs bija teicis, ka nāk pie viņa. Tātad uz šejieni. Bija vajadzīgs plāns.
Bija pilnīgi skaidrs, ka policijas mašīnu brigāde, kas stāvēja pie mājas, zvanītāju aizbaidīs. Visiem bija jāpazūd. Un ātri. Nebija zināms, cik daudz laika viņiem ir, pirms ierodas zvanītājs ar nākamo upuri. 10 minūšu laikā visi bija prom. Ap māju savas vietas ieņēmuši un ar šautenēm rokās stāvēja snaiperi. Drošā attālumā bija arī policijas brigāde. Kautuves iekšienē gaidīja 2 policisti. Visi satraukti gaidīja, kad ieradīsies piegādātājs.
Pulkstenis rādīja 19:15. Kopš telefona zvana bija pagājušas jau 2 stundas un 20 minūtes. Tomēr neviens nerādījās. Pēkšņi atskanēja šāviens. Tas nāca no mājas iekšienes.
