wouu , jau 60 . daļa ;dd
-'' Mums ar skolotāju nekas nav , viņš vienkārši apmāca mani ārpuss skolas , jo matemātikā esmu nesekmīga. '' Elizabete centās paskaidrot pēc iespējas mierīgākā tonī , itkā ne par ko neuztrauktos.
Sintija smīnēja un pagāja nostāk no Elizabetes. Meitene saviebās , jo bija pretīgi elpot un sajust viņas šausmīgi saldās smaržas , kas bija uzlietas virsū pārmērīgā daudzumā. Tas nebūtu nekas , ja vien šīs smaržas nebūtu jūtamas Elizabetes īstajās mājās un pat piesūkušās mazā brālīša drēbēs.
Elizabete paķēra somu uz pleca un gāja. Atkal nobastot stundas vai , tomēr nē ? Kāda starpība..
Noskanēja griezīgs zvans , ka Elizabetei aizkrita ausis. Viņa kautko nomurmināja un gāja uz izejas pusi. Tur parasti iet Silvestra draugi , gandrīz katru otro starpbrīdi , aiz skolas uzsmēķēt.
Elizabetei bija tāda sajūta , ka viņu patiešām visi ienīst. Pat apkopēja , kas tikko bija izmazgājusi grīdu pie ārdurvīm nikni paskatījās uz Elizabeti , kurai nebija maiņas apavu un kura piesmērēja visu.
Meitene droši izgāja ārā. Bija ļoti auksts , tāpēc skola arī nebija ļoti pārpildīta ar cilvēkiem. Elizabete pagāja uz vienu pusi , bet tur nebija bariņa. Viņa iepūta plaukstās aukstu gaisu , saberzēja tās un drebinoties gāja uz otru pusi. Sadzirdējusi smieklus un lamuvārdus viņa saprata , ka atnākusi īstajā vietā , īstajā laikā. Klusi pielavījusies no aizmugures puišiem , viņai vairs nebija auksti , bet gan karsti. Apzinoties ,ka viņi ir vecāki par viņu , stiprāki un arī Silvestra draugi , meitenei sametās bail.
-'' Eh em , Silvestr mums jāparunā. '' Elizabete saņēmis un centās izskatītās vēl apņēmīgāka un drosmīgāka, nedaudz sabužinot matus un nolaižot džempera maliņu zemāk par plecu , lai izskatītos pēc sliktās meitenes. Pašai viņai domās par sevi nāca smiekli , bet neko.
Puiši pagriezušies sāka smaidīt un saukt uz Silvestra pusi , jo domāja , ka tā ir viņa meitene.
-'' Čau , Elīz. '' viņš smaidīja nevainīgu smaidiņu.
Elizabetei dusmas pieņēmās spēkā un viņa piegāja pie viņa nometa cigareti zemē un uzbļāva : '' Tas , ka es satiekos ar Danielu , nenozīmē , ka tev viss ir jāizstāsta , muļķi ! Tu esi nekam nederīgs ! Nav brīnums , ka nevienai tu nepatīc , man likās , ka esam draugi. ''
Pēc tam viņa pagrūda viņu tik stipri , ka no izbrīna Silvestrs nenoreaģēja un tiešāmm iekrita sniegā. Draugi viņam nevis palīdzēja piecelties , bet gan skatījās apstulbuši un beigās sāka plaudēt. Elizabete noburkšķēja un aizgāja.
Bet ar to vēl viss nebeidzās. Skolā ienākusi viņa satika Danielu. Viņš bija uztraucies un nemierīgs. Abi aizgāja uz matemātikas kabinetu un Daniels teica : '' Elizabet , tā nevar... Viss ir cauri .. Tu saproti , ka tagad esam baigās ziepēs. '' viņš pārbrauca ar roku pār pieri un Elizabetei atkal uznāca lielā mīlestība.
-'' Mēs varam slēpties .. '' viņa ierosināja , bet Daniels uz viņu paskatījās , kā uz jukušu.
-'' Ko ? Nē , viss , nē ! Vairs nekad nenāc pie manis , tas nav droši. Savāc savas mantas un ej dzīvo pie tēta. Lūdzu , Elizabet. '' viņš runāja steigā , itkā tulīt kāds varētu ienākt pa durvīm un viņus abus atkal pieķert , lai gan starpbrīžos nevienam nekad neienāca prātā tas.
Elizabete saprata. Viņa aizgāja savu stundu. Meitene apzinājās , ka vai nu viņu izmetīs no skolas vai arī Daniels zaudēs darbu.
Vakarā viņa bija sakravājusi savas mantas. Daniels piedāvāja aizvest mājās viņu un paskaidrot tēvam kautko. Vismaz samelot , bet paskaidrot.
Viņi iesēdās mašīnā , Elizabete raudāja. Klusi , cerēdama , ka viņš to neieraudzīs. Viņi apstājās pie Elizabetes mājas un meitene gribēja kāpt ārā , kad Daniels viņu apturēja.
-'' Elizabet , tu taču saproti , ka mēs vairs nekad netiksimies. Ej uz citu skolu , dzīvo savu dzīvi . Es savējo,labi ? Neskumsti .. '' viņš teica un noslaucīja meitenes asaru.
-'' Bet tu atkal būsi ar Anniju , jūs būsiet laimīgi un par mani tu aizmirsīsi. ''
-'' Drīzāk tu par mani aizmirsīsi.. Tu iepatiksies kādam citam un viss. '' Daniels pasmējās , bet saprata , ka tas nebija nevietā.
-'' Es tevi nekad neaizmirsīšu. Es par tevi vienmēr domāšu.... Vai tad mēs nevarēsim slepus tikties ? Kaut vai brīvdienās ? Uz neilgu laiku ? '' Elizabete cerēja.
-'' Nē. Piedod. ''
Elizabete mēģināja atkal izkāpt , bet Daniels viņu turēja. Meitene pārrāpās uz otru pusi un kā mazs bērns iesēdās Danielam klēpī. Viņi apķēra viens otru un skatījās. Pēdējo reizi.
Tad viņi viens otru noskūpstīja. Tas bija ilgi un klusi , bet Elizabete uz brīdi atkal sajutās laimīga.
-'' Tu man tāda vienmēr būsi vienīgā ! '' viņš teica un vēlreiz noskūpstīja Elizabeti.
Viņa izkāpa no mašīnas un atkal raudāja. Daniels aizbrauca.Viņš apstājās tieši pie pagrieziena un ieslēdza uz brīdi avārijas gaismas. Un aizbrauca.
Nākamā daļa būs pēdējā : )
