- '' Hēei , Laba diena , vai Elizabete ? '' kāda sieviete , kuras seja tumsā nebija saskatāma , nokāpa lejā pa trepēm , kas atradās blakus soliņam.
-'' Jā , mēs esam ieradušies , lai iepazītos ar direktori. '' tēvs paspēja atbildēt meitenes vietā.
-'' Kā teiksiet ! Jums paveicies , esat tieši laikā , varam doties iekšā manā kabinetā. '' sieviete tumsā pasmaidīja un tas bija redzams . Abi piecēlās un iegāja kabinetā. Tēvs apsēdās atkal un meita sekoja viņa piemēram. Direktore piedāvāja : '' Tēju ? Kafiju vai ūdeni ? Varbūt kādu našķi ? ''
Rosīdamās pie mazās bufetes viņas seja vēljoprojām nebija saskatāma.
-'' Nē , paldies iztikšu tāpat. '' Elizabete neapmierināti noteica. Viņai šī izlikšanās nepatika.
-'' Man gan derētu kāda kafijas tase ar cepumiņu . '' tētis līksmi noteica un pasmaidīja , iekārtodamies krēslā ērtāk.
Sieviete piekrita. Viņai bija īsi , blondi mati. Ar kosmētiku '' samālēta '' seja , kā to nodomāja Elizabete un solārija iedegums. Ķermenis bija iespiests šaurā žaketītē un garās kājas īsos mini svārkos. Augstpapēžu kurpes ar nobružatiem purngaliem. Sieviete ar roku pavilka matus no kakla un Elizabete varēja mierīgi aplūkot viņas kaklarotas. Tādas viņa vēl nekad laukos dzīvojot nebija redzējusi.
-'' Tātad , mani sauc Sintija . '' viņa iepazīstināja.
Meitene garlaikoti paskatījās uz tēvu. Tas kā iebūries skatījās uz Sintiju un viņa uz viņu. Meita pazina šo skatienu.. Ļoti labi.
-'' Tēti , nē ! '' viņa pie sevis domās kliedza , bet ko tad viņa tur vairs padarīs.
