Pēc tam , kad taksometrs bija aizbraucis, Elizabete atskatījās. Nostājusies viņa skatījās uz lielceļa pusi. Atskanēja mašīnas taure un viņa ātri paskrēja malā.
-'' Elizabete, tu ? '' vīrietis izliecies pa logu jautāja un izbrīnīti skatījās uz meiteni.
-'' Jā , onkuli.'' viņa atbildēja, censdamās izskatīties vienaldzīga, lai gan vispār bija pārbijusies.
Tas bija mammas brālis , kas brauca garām uz pilsētu un bija pamanījis Elizabeti stāvam uz ceļa. Viņš pavēlēja meitenei kāpt mašīnā un apsedza ar segām , kas atradās auto bagāžniekā. Lai gan līdz mājām bija ļoti maz , viņš viņu aizveda līdz ārdurvīm un pirmais izkāpa no mašīnas , pieklauvēdams pie durvīm. Tās atvēra mamma un skatījusies uz meitu , slapju un pārsalušu viņa iepleta acis.
-'' Kas ?'' viņa vīlusies iesaucās.
-'' Atradu šo te dārgumu klaiņojam tepat.'' Andis , mammas brālis atbildēja.
-'' Nekur es neklaiņoju ! '' Elizabete noburkšķēja un neapmierināti iegāja mājā , nedaudz pagrūsdama mammu.
-'' Uzgaidi , jaunkundzīt , interesanti zināt kur tu visu šo laiku biji ? Un vai tev neviens neteica , ka ir tāda lieta kā tēva dzimšanas diena ?'' mamma dusmīgi noskatījās uz meitu , kura jau novilkusi slapjās drēbes , halātā , karināja tās uz virves. Pēc tam mamma paspieda roku brālim , iedeva sainīti ar pārpalikušajiem kūkas gabaliņiem un atvadījusies aiztaisīja durvis. Bija dzirdams , kā onkulis iedarbina mašīnu un aizbrauc.
-'' Es tev jautāju, kur tu biji ! '' mamma pacēlusi balsi bļāva meitai virsū , no kuras nāca nepatīkama alkohola smaka.
jau trešā daļa šodien :) Tas tad arī būtu viss , rīt atkal ielikšu .
