Kaut kas no dzejas...42

Nu pienacis laiks arī ceturtajam rakstam.
Lai jauka lasīšana...

Meitene EMO

Man bija sapnis,
Ka viss ir miris.
Viss skaistais,viss patīkamais,
Viss acīm redzamais.
No tā kas ir bijis
Tas viss ir miris.

Uzvelk jaku rozā krāsā,
Matos melna lenta.
Viņa vairs nejautā,par ko un kāpēc tā.
Viņai ir tikai viena doma.
Kā nomirt savā istabā.
Apjukums lauž viņas jūtas.
Apsēžas gultā un atceras dienas,
Kuras bija skaistas,kuras grūtas.
Asaras lēni slīd pāri vaigiem,
Rakstot vēstuli mātei:
-Piedodiet,es jūs visus mīlu!!!
Bet man jāaiziet no jums visiem-
Plīša lācīti paņem sev blakus,
Klusi čukstus tam stāsta savus sapņus.

Man bija sapnis,
Ka viss ir miris.
Viss skaistais,viss patīkamais,
Viss acīm redzamais.
No tā kas ir bijis.
Tas viss ir miris.

Viņa izslēdz gaismu,apsēžas uz grīdas.
Atver atvilkni,kur stāv viņas lietas.
Nomierinās,bet nesteidzās.
Toties galvā pārlido tik daudz domas.
Viss skaistais te sākas un te ari beidzas.
Uzrauj jakai rokas pēc iespējas augstāk.
Atbrīvo sapni lai paliek vieglāk.
Ar asu priekšmetu pārgrieztas vēnas.
Savu dzīvību ziedo.
Auksts ķermenis guļ uz grīdas.
Meitene EMO