local-stats-pixel

Kaut kas nenoskaidrots 20

Labi es nolēmu paturpināts savu stāstiņu, nezinu, cik veigsmīgs viņš ir. Ceru, ka nebūs ļoti daudz kļūdu. Būšu priecīga dzirdēt (lasīt) jūsu labās vai netik labās atsauksmes....

Puisis ar skaļu blīkšķi aizvēra smagās koka durvis. Māja bija uzcelta kautkad senos laikos, pie blakus tekošs strautiņš ar ļoti dzidru un tīru ūdeni, tā tika dēvēta par Svēto, jo agrākos laikos apkārtnes vecenītes uzskatīja, ka tikai svēts ūdens spēj būt tik skaidrs. Pati māja izskatījās laika gaitā iedilusi, taču tas jau arī deva šarmu un mistiku. Netālu no mājas pletās biezs skujkoku mežs, un taciņa, kas bija gandrīz nemanāma, veda nezināmā virzienā.

-Džozef, vai tas esi tu? Kā pagāja diena? – no virtuves puses iznāca sieviete ar melniem, kārtīgiem matiem, kuri bija sapīti bizē. Viņas tumšās acis uzlūkoja puisi ar raižu pilnu skatienu. Džosefs tikai paraustīja plecus un devās uz kāpņu pusi, lai beidzot varētu iekrist gultā. Piegājis pie savas istabas durvīm, viņš norāva zīmi „EJ PROM”, atradis atslēgas, Džozefs atvēra durvis. Skatam pavērās tumši zilas sienas un kurām bija salīmēti zīmējumi, fotogrāfijas. Istabā bija tikai gulta un viens mīkstais krēsls, kautkur stūri stāvēja sadauzīta ģitāra. Puisis piegāja pie sienas ar zīmējumiem un atvēra citas durvis, kas veda uz mazu kambarīti, kur bija viņa drēbes un grāmatas. Puisis nomainija drēbes un izņēma no plaukta grāmatu bez nosaukuma, taču pārdomājis, nolika atpakaļ. Viņš atgriezās uz istabu un satinās segā, aizmigdams dziļā miegā.

* Mākoņi bija biezi un biedējoši melni. Ielas tukšas. Veikali izdemolēti un mājas bija pamestas jau vairākus gadus. Pilsēta izskatijās biedējoši pazīstama. Džozefs ejot pa tukšajām ieliņām, ieskatijās kādas mājas logā. Atspulgs rādija vīrieti ar brūniem matiem un spilgtām, zilām acīm, ģērbies viņš bija melnā uzvalkā, kas neatbilda situācijai. Vīrietis līdzinājās Džozefam, un skatiens apbūra, tomēr lika justies neerti. Puisis apgriezās un sāka skriet un pusi, kur vajadzētu atrasties viņa mājai. Nonācis līdz vietai, viņš redzēja tikai mežu un pļavu... tad viņš pamanīja kaut ko līdzīgu piemineklim. Džozefs piegāja pie veidola un izlasīja uzrakstu „ Šī vieta bija mājas Larkinsonu vecākiem, kas deva dzīvību saviem bērniem. Mēs jūs atceramie Džozefs un Stefānija Larkinsoni.”*

Aiz loga jau bija vēls vakars, kad Džozefs strauji pieleca kājās. Viņa sirds sitās strauji un brūnie mati bija pielipuši pie mitrās pieres. Viņš čukstu mēģināja iestāstīt sev, ka tas bija tikai sapnis. Stefānija, bija Džozefa 7 gadus vecā māsa, kas dzīvoja kopā ar tēvu un viņa sievu. Vecāku laulība ilga līdz Džozefa astoņu gadu dzimšanas dienai, tad viņi izšķīrās un pēc 4 gadiem viņa tēvs apprecējās ar Lidiju, kura dzemdēja Stefu. Puisis atteicās tikties ar tēva ģimeni un vēl līdz šaj dienas nekad nebija saticis savu mazo māsu.

Puisis izlīda no gultas un nokāpa lejā uz atpūtas telpu, kur atradās mamma, kas bija iemigusi skatoties „Glee”. Viņam likās savādi, ka sieviete, kurai ir pie četrdesmi, skatās kaut ko tādu. Viņa māte izskatijās ne vecāka par 30, bet pases dati rādija par deviņiem gadiem vairāk. Džozefs viņu mīlēja, tomēr viņu starpā bija liels nesaprašanās caurums. Lai gan sieviete centās sadraudzēties ar dēlu, tas katru reizi tikai palielināja klusuma brīžus. Puisis izslēdza televīzoru un paņēmis somu, devās uz izejas pusi. Durvis viņš vēra ciet lēnām, lai neizraisītu lieku skaņas vilni. Brīdi pastāvējis uz lieveņa un ieelpojis rudens auksto gaisu, kas izraisīja drebuļus, viņš devās uz meža pusi. Pēc brīža koku biezoknis nosedza tumšo stāvu...

24 0 0
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000