local-stats-pixel fb-conv-api

Kaut kā tā. (4.)6

-Emīlij!-skolotāja iztraucēja manas pārdomas.-Es šeit vadu stundu,ja tevi tā neinteresē,vari iet ārā.-

-Atvainojiet,nē,viss kārtībā.-atvainojos skolotājai un centos izlikties,ka klausos,taču domas visu laiku atgriezās pie Rainera.

Likās,ka stunda vilksies mūžīgi.Skolotāja stāstīja kaut ko par karu.Arī pārējie skolēni īpaši neklausījās skolotājā.Katram bija savas nodarbes.Beidzot atskanēja zvans,ko visi gaidīja vairāk par visu.Piecēlos paņēmu grāmatas un devos uz izeju.

Izgājusi skolas pagalmā,attapos,ka itkā sarunāju tikšanos ar Raineru.Vērīgi palūkojos apkārt,cerēju,ka viņš būs aizmirsis par tikšanos,taču smagi vīlos,kad ieraudzīju Rainera mašīnu.Pieļāvu iespēju doties mājās,cerot,ka viņš mani nepamanīs.Taču kājas pašas mani nesa pie puiša auto.

-Sveika.-Rainers pasmaidīja,kad iekāpu mašīnā.-Kā šodien gāja?-

-Sveiks.Briesmīgi.Nevarēju pievērsties stundai-domāju par tevi.-atzinos un manos vaigos iemetās sārtums.Vēlējos,kaut nebūtu to teikusi,tāpēc aši mainīju tematu.-Tātad,kino?-

-Vēl ne.-puisis ar viltīgu smaidu sejā noteica.

-Kur tad mēs brauksim?-aizdomīgi noprasīju.-Tikai ne pie mana tēva.-

-Nē,bet teikt es neteikšu.Tas ir noslēpums.-Rainers atkal iešķībi pasmaidīja.

-Tu ar saviem noslēpumiem.-nopūtos un tēloju,ka esmu apvainojusies.Par atbildi puisis tikai uzsmaidīja un iedarbināja motoru.

Biju izlēmusi visu ceļu klusēt.Taču iekšēji vārijos no satraukuma.Vienīgais,ko par puisi zināju bija viņa vārds un tas,ka viņam bija saistība ar manu tēvu.Patiesībā man nevajadzētu atrasties sveša puiša mašīnā,kur nu vēl kaut kur braukt ar viņu,pat nezinot kur.

-Tu klusēsi visu ceļu vai pastāstīsi man par sevi mazliet vairāk?-puisis apvaicājās.Laikam jau viņam bija apnicis šis klusums.

-Ko tu gribi zināt?-te nu bija.Kātad,ka klusēšu visu ceļu.Kāpēc viņam vienmēr jauzdod tādi jautājumi.

-Nu,sāksim ar tavu ģimeni.Es gan viņus mazliet iepazinu,bet vēlētos dzirdēt tavu viedokli.-Rainers mierīgi atbildēja.

-Nu...Kā lai pasaka.Mamma vienmēr ir aizņemta darbā,tāpēc abi ar brāli esam diezgan patstāvīgi.Brālis gan ir mazliet bezatbildīgs,taču pie tā jau esmu pieradusi.No garlaicības mani glābj Katrīna.Tēti es nepazīstu.Un nevēlos pazīt.-īsi paskaidroju.Runājot par tēti man acīs sariesās asaras.Laikam jau tomēr gribēju viņu pazīt.Kaut vai mazliet.

-Par ko tu raudi?-puisis,manāmi satraucies,pajautāja.-Es kaut ko ne tā pajautāju?-

-Nē tak.Man vienkārši nepatīk runāt par tēvu.-es noteicu un centos pasmaidīt.

Mašīna strauji piebremzēja.Labi,ka biju piesprādzējusies.Nedaudz nobijos,jo apstājāmies pie nelielas taciņas,kas veda uz mežu.

-Kas noticis?-mazliet nobijusies vaicāju.-Ko es pateicu?-

-Tu par savu tēvu runā tā itkā viņš būtu briesmonis.-puisis,nu jau dusmīgi,noteica.-Tu pat viņu nepazīsti.Patiesībā,viņš ir labs cilvēks.Un tu nezini īsto iemeslu,kāpēc viņš jūs pameta.-

-Tas man netraucē pateikt savas domas.Man pietiek ar to,ka viņš atstāja mani,brāli un mammu vienus.-es aizsvilos.

-Tu nesaproti,tu neko nezini.-puisis čukstēja.

-Varbūt.Un varbūt arī nevajag.-aizvainota noteicu.Tad es pēkšņi kaut ko apjautu.-Tu esi mana tēva pakalpiņš.Tas skūpsts bija tikai veidz kā tikt man klāt.Tēvs tev maksā,lai tu ar mani tiktos un uzzinātu kaut ko par mani.Un varbūt pat pierunātu mani tikties ar viņu.-

-Tā nav!-Rainers iesaucās un tad,nedaudz pieklusinātākā balsī atzinās.-Bija..Bet,nu vairs nav.Tu man...-

-Es domāju,ka tev patiešām patīku,bet tu izrādies esi tāds kretīns!-manas dusmas tikai pieauga.Likās,ka katrs vārds no viņa mutes ir meli.-Un tu vēl teiksi,ka mans tēvs ir jauks cilvēks?Viņš ir vēl lielāks kretīns kā tu!Es gribu mājās.-

-Tā ir.Tu man patīc.Sākumā es domāju,ka tas būs vienkāršs darbiņš,taču,tad es ieraudzīju tevi un sapratu,ka tā nav.-Rainers centās mani pārliecināt.Gandrīz jau viņam noticēju,bet,atcerējusies,ka viņš man meloja aizsvilos no jauna.

-Tu melo!Tev nav vairs jāspēlē šī spēle.Es tāpat ar tēvu netikšos.Viss.Šī saruna ir beigusies.-caur asarām izgrūdu.-Brauc.-

Rainers iedarbināja motoru un sāka braukt.Iekšēji sevi lādēju par to,ka viņam uzticējos.Es taču par viņu neko nezināju.Asaras plūda pār maniem vaigiem.Jau atkal.

Beidzot bijām pie manas mājas.Klusēšanas un saspringtās gaisotnes dēļ,pavadītais laiks mašīnā likās kā mūžība.Atsprādzēju drošības jostu un atvēru durvis.

-Piedod.-Rainers saķēra manu roku un lūdzoši ieskatījās man acīs.-Es..-

Izrāvu savu roku no viņa tvēriena,kas šoreiz nebija spēcīgs,drīzāk maigs, un aizcirtu auto durvis.Pārskaitusies iegāju mājā.Nometu somu koridorā un iegāju virtuvē.Liela kļūda.

-Kas tev noticis?-brālis pienāca man klāt.-Kur tu biji?-

-Rainers.-ar asarām acīs izdvesu.Pēdējā laikā bieži raudāju.Tas jau palika kaitinoši.

-Ko viņš izdarīja?-brālis aizsvilās.-Kur ir tas kretīns?-

-Neko.Uzzināju,ka viņš bija tikai tēva pakalpiņš.-paskaidroju.-Viņš jau aizbrauca.-

-Kad es viņu satikšu..-nu jau brālis bija pārskaities.Lai kāds arī viņš būtu,viņš vienmēr mani ir aizstāvējis.

-Nevajag.-noteicu.-Lai paliek.-

Devos uz istabu.Gribēju ieslēgties un raudāt,taču saņēmos un paņēmu grāmatas.Bija jāsāk mācīties.

Pēc stundas mājasdarbi bija izpildīti,taču sēdēt un blenzt griestos arī negribēju.Man vajadzēja iziet laukā.Paņēmu telefonu un pazvanīju Katrīnai.

-Sveika,Emmij!-draudzene nočivināja.-Ko gribēji?-

-Čau.Negribi aiziet pastaigāt?Man netīk mājās sēdēt.-centos iedvest nedaudz dzīvesprieka savā balsī,taču nesanāca īsti tā kā gribēju.Tomēr Katrīna laikam noticēja.

-Ar lielāko prieku!-Katrīna nopriecājās.-Man tev ir jaunumi.Būšu pie tevis pēc stundas.-

-Labi,gaidu.-noteicu un noliku.

Piecēlos un gāju saposties.Lai gan bija vesela stunda,tomēr gribēju izskatīties gana labi,ja nu draudzene izdomā iet uz kādu ballīti.Ar viņu jau nekad neko nevarēja zināt.

Bija pagājusi jau vairāk kā stunda,taču no Katrīnas nebija ne vēsts.Nolēmu viņai piezvanīt.

-Hei,piedod,bet es tomēr netieku.-Katrīna nožēlas pilnā balsī novilka.-Man palika slikti.Jau pusstundu stāvu pie izlietnes.-

-Man aizbraukt pie tevis?-apvaicājos.

-Ja vēlies vari atbraukt.Man tāpat nav ar ko parunāt.-draudzene atbildēja.

-Kāda runa.Pēc pusstundas būšu pie tevis.-noteicu un noliku klausuli.

Izgāju no istabas,uzmeklēju brāli un pateicu,ka dodos pie Katrīnas.Paķēru savu somu no grīdas un izgāju pa durvīm.

Pēc pusstundas biju pie draudzens mājas.Piezvanīju pie durvīm un gaidīju,kad draudzene pienāks atvērt.Beidzot durvis atvērās.Taču pie durvīm nestāvēja Katrīna...

44 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Baigi interesants stāsts.emotion......Kad nākamā?

0 0 atbildēt
kad nãkošã?
0 0 atbildēt