20. daļa jau. :)) 
Askorts mani veda aiz rokas arvien tālāk un tālāk no cietokšņa. Taču es izrāvos no rokas, un apstājousies teicu - Kur ir Seils? - noraizējusies jautāju - Mēs nevaram viņu vienu tur atstāt! - iesaucos, un pagriezusies devos atpakaļ, bet Askorts mani paķēra aiz rokas. - KO tu darI?? - viņš izbrīna jautāja.
- Es došos pakaļ viņam. - noteicu un devos trup.
- Pagaidi! - Askorts nosauca un nāca pakaļ.
Ātri vien bijām atpakaļ, un ieraudzīju zemā guļam kādu. Piesteidzos klāt, kaut vai arī Askorts mani aizturēja.
- Seil. - noraizējusies jautāju, kad pavēros uz viņa ievainojumu. Viņa krūts bija caurdurta ar spīdīgu alvas bultu. - Kas notika? Es tev palīdzēšu piecelties. Mums ir jādodās!
- Pagaidi, Kaja... - Seils vārgā balsī teica - Es neiešu ar jums. Ejiet prom, kamēr vēl variet!
- KO? - izbrīnā jautāju, jo nesapratu Seilu. - Kādu tev vēl prom???
- Ejiet! - viņš jau pacēla balsi.
- Kas ar tevi? - teicu - Tu nesaproti, ka mēs tevi te neatstāsim! - pavēros uz Askortu, kas stāvēja līdzās, vērdamies uz brāli, kas tur sevī pēdējos spēkus. - Askort, palīdzi taču! - jau celdama Seilu teicu.
- Kaja, liecies mierā!! - Seils skaļi uzbļāva uz mani - Piedod, ka mana pēdēja saruna ar tevi beigsies šā, bet tu, laikam, nesaproti, ka jums ir jādodas prom... Bez manis... - Seils teica, vēl turēdams roku pie ievainojuma.
- Tev ir nepieciešama Mejas palīdzība. Mēs tevi varam paglābt, bet tev ir jānāk mums līdzi... - teicu.
Akorts neko neteica, jo viņš, laikam, saprata brāļa mājienu, ka viņš upērējās mūsu dēļ.
- Kaja! - Seils man pavērās acīs - Es varu tev kaut ko lūgt? - viņš ceroši jautāja.
- Jā, portams, jebko. - teicu.
- Un tu to arī obgligāti izpildīsi bez ierunām? -
- Nu, jā... -
- Tad es vēlos, lai tu tūlīt pat ar Asortu dodies prom, un atstājiet mani šeit! - viņš skaidri pateica.
- Bet to es nevaru -
- Tu man apsolīji, tad tagad ejiet! - Seils strikti noteica. - Tu domāji, ka ielaužoties cietoknī, un palīdzot kādam izbēgt, nevienam nebūs jāmirst? - Seils uzjautāja.
Nezināju, ko teikt.
- Nē, tā nav, kāds vienmēr ciešs. Tikai tagad atšķirība ir par to, kurš tas būs. - Seils teica - Un šoreiz tas būšu es. Jo Askorts tev ir vairāk nepieciešams, nekā es.
- Bet nē! Mēs varam kaut ko izdomāt... - teicu.
- Nu nē, Kaja. - Siels teica - Tā vienkārši ir, un tur neko vairs nevar darīt. Man tā pat ir apnicis viss šiš, un tik un tā es šeit negribu vairs, un, ja man ir iespēja ar savu nāvi vēl kādam palīdzēt, piemēram, jums, tad es to izdarīšu ar vieslielāko prieku, un vismazāko nožēlu. - Seils visu pateica - Tāpēc, tagad zini, ka es par šo nepardzīvoju, jo tā tam būs būt, bet tagad bēdziet prom, kamēr vēl variet, lai maniem centieniem ir jēga...Saproti?
- Jā... - teicu ar nožēlu, bet tomēr tā bija realitāte, un Seilam bija taisnība. Man bija ļoti žēl, ka tā notika, taču, kā jau Seils teica, tad tā pat kādam nāksies šķirties no dzīves, un, ja Seils pats izdarījā tādu izvēli, tad vienīgais, ko avru darīt, ir respektēt viņu, un paklausīt.
Tādēļ vēl uzmanīgi apskāvu Seilu, Askorts arī atvadījāmies, un pēc Seila pavēlēs devās prom, noraugoties, kā Seils pavada savas pēdējās minūtes.
Visu ceļu staigāju ar nokārtu galvu, un pat gribēju raudāt par to, kas ir noticis šinīs dienās, un, ka es tur neko nevarēju izdarīt, tā vienkārši bija jābūt.
Ar Askortu sasniedzām jūras krauju, un paslēpušies klintīs sēdējām, un pārdomājām tālākos gājienus.
Es ar ilgām pārdomām izlēmu, ko darīt, un no somas izņēmu baltu, nedaudz noskrubušu lapu, un tintes pildspalvu, un paņēmusi kādu mazu klnits akmeni, kā cietu pamatni, sāku rakstīt savas jūtos, emocijas, domas, jo nespēju vairs tā paturēt sevī, jo to vienkārši bija par daudz. Un man bija nepieciešama mundrība un skaidra galva, lai var izdomāt tālāko rīcības plānu.
