Sanāca tā, ka 19.to daļu varēju ielikt tikai šodien. :(
Bet nu - jauku lasīšanu. :)
Labi, ka līdz vārtu atvēršanās brīdim pagāja kāds laiciņš, jo tad vismaz varēju "atvilkt" elpu, un mēs abi varējām sagatavoties.
Tačus plkst. sita 02.00, un vārti pamazām sāka aizvērties. Mēs bijām pie pašas blakus sienas, un uzmanīgi iesprukām pa kārtīgi, vēl neaizvērto, vārtu rūmi, un bijām iekšā, taču aiz mums smagnēji noslēdzās vārti.
Var teikt, ka mūsu plāns izdevās, jo iekļuvām nepamanīti, un tas nozīmē, ka Seils tiešām pārzina šo visu.
Ilgi nestāvējām, jo Seils mani uzreiz norāva nomaļus. Viņš rīkojās pareizi, jo gar mums nostaigāja sargs, cieši izpētīdams apkārtni, un ar roku žestu savam pāriniekam, pārdīja, ka viss ir "tīrs".
Seils bija cieši man klāt, jo mēs bijām mazā starorūmē starp dievām mucām, kas bija nolietas ar darvu. Viņa galva bija cieši pie manas, tādēļ mūsu acu skatiens atradās divu centimetru attālumā, un viņa vēsā roka bija piespiesta pie manas mutes, lai es neradītu liekus trokšņus, un nejauši nenodotu mūs.
Es cietu klusu. Seils bija man aizspiedus muti, ka es nemaz nevarēju neko bilst, un vienīgi ar atvērtām acīm, cieši raudzījos Seilā, kas uzmanīgi klausījās, vai apkārt neviena nav.
Seils noņēma savu roku no manas mues, tādejādi sapratu, ka "gaiss ir tīrs", un mēs varam kustēties tālāk.
Es gāju nopakaļ Seilam, kurš mani veda uz vietu, kurp nekad neesmu bijusi, un kuru visnotaļ nepazīstu un nezinu, taču tam tagad nebija nozīmes.
Pēc brītiņa bijām pie vienas celtnes, un Seils nolika mugursomu pie manām kājām, un lika man šeit piesardzīgi gaidīt. Viņš tikai vļe noteica - Gaidi te! Būšu pēc 4 minūtem atpakaļ. - Seils to pateica klusu, un pieliekdamies man klāt. Tad viņš piesardzīgi ielavījās kādā no celtnēm.
Es tā arī gaidīju. Minūtes ritēja ļoti lēni, ka man šķita, ka kaut kas ir noticis, jo viņš kavē, bet paskatījos pulkstenī, un redzēju, ka ir pagājušas tikai 3 minūtes. Laiks tiesām šeit "vilkās" apbrīnojami lēni, taču darīju, kā man lika Seils - jeb gaidīju šeit.
Sapratu, ka Seils zina, ko dara, tāpēc nemaz nejaucos, bet pildīju viņa norādījumus.
Četras minūtes nu beidzot pagāja, un Seilam bija taisnība, jeb viņš tiešām bija atpakaļ.
- Kas notika? Kur ir Askorts? - nedaudz uztraukusies jautāju.
- Klusāk! - Seils piemetās man klāt un aizspieda muti. - Mūs kāds var izdzirdēt. - Seils paziņoja, man skatoties acīs.
- Labi, atvaino. - noņēmusi viņa roku no savas, bildu - Bet kur ir Askorts?
- Te pat. - Seils pavērās apkārt, lai pārbaudītu, vai kāds neizdzirdēja manu skaļo jautājumu.
- Kur tad ir tas "Te pat"? - jautāju, jo nekur nemanīju Askortu.
- Nu te pat, tuvumā, tikai tev ir jādodās pie viņa, jo viņš jau gaida tevi, manā norādītajā vietā. - Seils paņēma no mugursomas dažas lietas, un pagrieza mani ar mugur pret viņu, un tās leitas ielika manā somā - Redzi to celtni pa labi no manis? - Seils aizstāsījis manu mugursomu, un norādījis uz celtni, man jautāja - Aiz tās celtnes arī viņš ir.
- Labi, bet kā lai es tur tieku? - nesaprašanā jautāju.
- Pavisam vienkārši. - Seils noteica - Es novērsīšu uzmanību, kamēr tu dosies pie viņa.
- Labi... - lēnām novilku. - Bet kur mēs tālāk, lai ejam? - pavēros pret Seilu.
- Askorts zinās. - viņš, ieskatījies manās acīs, teica - Bet tev galvenais ir nonākt līdz viņam, tad tālāk vari apr neko neuztraukties, jo Askorts tevi nogādās drošībā. Skaidrs?
- Laikam, jau jā... - nedaudz nedroši noteicu - Pagaidi! - teicu, kad Seils grasījās doties prom. - A, kur tu būsi? Kur mēs tevi satiksim? - uzlikusi Seilam roku uz pleca, jautāju.
- Par mani neuztraucies. Gan es tikšu galā. - viņš noņēma manu roku no sava pleca un norādīja virzienu, kurp man iet - Bet tagad tu ej!
- Hm - nopūtos, un vēlreiz pavērusies pret Seilu, devos piesardzīgi pieliekusies, uz norādīto celtni.
Pēc uzmanīga gājiena biju klāt. Pirm devos aiz stūra, vēl pavēros atpakaļ, lai ieraudzītu Seilu, taču viņa vairs nebija vietām kurp atvadījāmies.
Nopūtos, un devos, lai atrastu Askortu. Aizgājusi aiz mājas, viss bija tumšs, un gandrīz neko nevarēja redzēt, līdz manai mutei priekšā pielikās siltas, lielas plaukstas, kas bija pretējas Seila kalsnajām, aukstajām rokām, tādejādi neļaujot man izbilst ne vārda. Tik vēl ausī dzirdēju klusus čukstus - Nebaidies, Kaja. Tas esmu es Askorts. - un viņš noņēma savas rokas, no manām lūpām, un es pagriezos pret viņu. Pustumsā varēju saskatīt daļu no viņa sejas, bet man ar to pietika, lai saprastu, ka tas ir viņš.
- Askort. - nosaucos klusām, un apskāvu zēnu. - Tev viss ir labi? - vēl uzjautāju.
- Jā, viss kārtībā. - Askorts turpināja mani apskaut. - Mums ir jādodās prom, lai kāds mūs nepieķer...
- Bet Seils? - norāvusies nost jautāju.
- Ar viņu viss būs labi. - Askorts noteica, un paņēma mani aiz rokas, lai vestu prom no šī šaušulīgās vietas.
