18. daļa. :))
Ātrā solī devos uz jūru, un cerēju, ka satikšu tur Seilu... Manas cerības attaisnojās, jo ieraudzīju pie klintīm sēžam viņu.
Ātri piesteidzos klāt un uzreiz, pat neteikdama "čau" sāku stāstīt savu sakāmo - Askorts ir nepatikšanās, un mums viņam ir jāpalīdz! - nedaudz aizelsusies teicu.
Seils mierīgi sēdēja, un pavērās uz mani, līdz arī kaut ko pateica - Es zinu. Bet tevis dēļ viņš ir nepatikšanās...
Nedaudz apstulbu, jo negaidīju kaut ko tik skarbu no Seila puses, bet turpināju - Ko?
- Nu viņš gāja uz jūsu ciemu, tikai tevis dēļ, ne jau kā cita dēļ... - Seils vēsi paskaidroja.
- Labi! - pacēlu balsi - Tagad nav laika strīdēties apr to, kāpēc viņš ir gūstā, bet tagad galvenais ir izdomāt, kā dabūt viņu ārā no turienes, kamēr vēl nav par vēlu... - nokāru galvu, bet saglabāju vēsu prātu.
- Nu un? - Seils atcirta - Tevis dēļ viņš ir nepatikšanās, tad pati arī domā, kā viņu no tām dabūt ārā!
- Aaaa - biju nesaprašanā par Seila uzvedību - Man jau likās, ka viņš tomēr ir tavs brālis... - teicu - Bet, laikam, jau tev ir vienalga, kas notiek ar taviem tuviniekiem... - nobrīnijos vēl par Seila domāšanu, un pagriezusies, devos prom.
Bet tad Seils mani pārtrauca ar vārdiem - Pagaidi...
Man sejā pavīdēja smaids, jo zināju, ka Seils tomēr palīdzēs, bet labi, ka viņš šo smaidu neredzēja, jo atkal pārtaisīju nopietno seju, un pagriezusies pret viņu teicu - Nu tā jau ir cita runa... - iesmējos.
- Labi. Bet tad rīkojamies ātri... - Seils atnāca man līdzās - Un vispār man jau ir ideja....
Ejot uz Mejas māju, Seils man izklāstīja savu ideju, kas šķita ļoti laba, un, ka tāda varētu izdoties. Tikai vajadzēja to pateikt Mejai, lai viņa arī zina, kā rīkoties.
Pēc laiciņa bijām Mejas māja, un Meja jau sēdēja virtuvē pie galda un uzreiz teica - Cik labi, ka tev izdevās viņu atrast! - Meja nopriecājās - Nu, ir idejas?
- Seilam it kā ir... - pavēros uz viņa pusi - Un tā pat izklausās ļoti laba....
Izstāstījuši Mejai ideju, sākām ķerties klāt pie rīcības plāna, kas tiek plānots šonaktij, kad ciemā ir miers un klusums.
Seils palika pa nakti Mejas mājā, lai mēs abi naktī varētu doties uz cietoksni pēc Askorta, un tad tālāk doties prom no ciema uz kādu laiku, lai mūs neatrod. Es zināju, ka ļoti riksēju, taču Altriete man teica, la nepazaudēju sev tuvos cilvēkus, tāpēc man bija jārīkojās jau tūlīt.
Pulkstenis sita pusē viens naktī, un tas nozīmēja, ka laiks doties. Meja bija mums salikusi līdzi ceļa somas un novēlēja veksmi, katram uzspiežot maigu buču uz vaiga. Es vēl apskāvu Meju, un abi ar Seilu devāmies prom.
Nolēmām iet ar kājām, jo gabals ir diezgan liels, ko mērot, bet transporta uz turieni nav, tādēļ nekas cits neatlika, kā doties ar kājām.
Rēķinājām, ka būs nepieciešama vairāk kā stunda, un ap diviem naktī būsim klāt. Lai tas izdotos bija jāiet diezgan ātrā solī, kas izraisīja sāpes sānos no straujās iešanas, taču apstāties nebija laika, un Seils mani visu laiku mudināja iet ātrāk, un vilka mani aiz rokas arī tad, kad vairs nespēju gandrīz paiet.
Sāpes bija lielas, nogurums arī, tāpēc izrāvos no Seila rokas un apstājos, jo nespēju vairs paiet. Biju aizelsusies, kā noskrējies suns. Seils uzreiz pavērās pret mani un nopietnā balsī uzjautāja - Kaja! Ko tu dari? - viņa balsī bija neliels uztraukums - Tu taču zini, ka mums nav laika!
- Es zinu, Seil. - aizelsusies, pieliekusies un roku uzlikusi uz sāniem, teicu - Bet es nevaru vairs paiet... - gandrīz asaras saskrēja acīs.
- Bet mēs esam pa visam tuvu... - Seils pavērās apkārt un nosprieda - Vēl mazāk kā pus stunda, un būsim klāt. - viņš devās pie manis un palīdzēja mani atbalstīt pret sevi. - Ļauj, es tev palīdzēšu, bet ceļš mums ir jāturpina. - Seils pavērās man acīs.
- Labi. - vārgi noteicu, un atbalstījusies pret Seilu abi gājām lēnākā solī, tomēr kustējāmies uz priekšu.
Seils ik pa brīdim pavērās pulkstenī, un redzēju viņa sejā bažas, ka mēs varētu nepaspēt. Jo laiks bija izrēķināts.
- Tu tiešām esi pārliecināts, ka viss izdosies pēc plāna? - uzjautāju, lai mazinātu klusumu, kas valdīja apkārt.
- Pilnīgi noteikti. - Seils pārliecinoši atbildēja - Tikai mums ir jāpaspēj būt pie cietokšņa vārtiem līdz plks. 2.00...
- Kāpēc tā? - jautāju.
- Jo tad tie verās ciet, un tikmēr, vēršanās brīdī, mums ir jāiešmauc iekšā. - Seils paskaidorja gluži ka lietpratējs - Jo tas ir vienīgais veids, kā iekļūt tur nepamanītiem...
Tagad sapratu, kāpēc viss tā.
Pēc neilga laika bijām pie cietokšņa, un tūlīt arī mūsu plāns varēja sākties, jo plkst. bija bez piecām divi. Gaidījām tik īsto brīdi, un tas pienāca ātri...
