12. daļa. :))
Pārģērbos, un devos uz Altrietes istabu.
- Gatava? - pavērusi durvis, jautāju māsai, kas ķemmēja savu gaišos, taisnos, garos matus.
- Jā! - viņš sajūsmā teica un nolika ķemmi uz spoguļa galdiņa. Altriete paņēma savu lelli un devās uz priekšnamu pēc jakas.
- Un kā ar brokastīm? - nemaz nedomāju par ēšanu, taču uzjautāju māsai.
- Tā var pagaidīt, bet paisums gan nē... - viņas acis gluži kā iemirdzējās, kad teica šos vārdus.
- Labi... - nobrīnījos, paņēmu jaku, un devāmies ārā.
Biju sazinājusies ar Askortu, tādēļ viņš jau mūs tur gaidīs. Gājām ātrā solī, jo Altriete jau gandrīz skrēja, lai tik nenokavētu ne mirkli.
Es tikai turējos līdzi, tomēr paķēru viņu aiz rokas, jo bijām jau klāt. Un paisuma laikā ir ļoti bīstami šeit, tādēļ, ka jūras trakie viļņi sitās pret klints sienām, tādejādi neatstādami nekādu glābiņa vietu, tikai visu ieskalojot sevī.
- Altriet! - nosaucu māsai, kas izrāvās no rokas, un skrēja uz turieni - Pagaidi! - kliedzu nopakaļ.
Pie klints redzēju stāvam Askortu.
Askorts pieskrēja pie manis klāt.
- Kas noticis? - viņš, turēdams manas rokas savās, jautāja.
- Altriete! - aizelsusies teicu - Viņa nedrīkst tik tuvu atrasties pie klintīm, te ir bīstami!
Askorts neko neteica, tikai paskatījās uz Altrieti, kas jau gandrīz bija sasniegusi klintis, un metās viņai nopakaļ.
Es nespēju paskriet, tādēļ, ka viļņi, kas sitās kājās, ļoti apgrūtināja skriešanu, jo bija padarījuši smiltis par dubļiem.
Debesīs nodārdēja pērkons. Nesparatu, kas notiek, jo bija agrs rīts, bet debesīs bija negaiss, un zvirguļu spārņus švīkstoņa lika nokrist ceļos no neprātīgās rīboņas. Aizspiedu ausi, un vēros debesīs, kur lidinājās bars zvirguļu, un tie šņācot lūkojās uz mani. Laikam, paisums tos bija satramdījīs.
Veroties apkārt nekur neredzēju ne Altrieti, ne Askortu. Bija grūti ieelpot dziļi, jo kaut kas rīklē atsita gaisa pieplūdi.
Nezināju, ko darīt, tādēļ pirmais, kas ienāca prāta bija izņemt zobenu, un piesardzīgi doties zem kādas klints paēnas, kur zvirguļi netiktu klāt, taču līdz tai bija jāmēro samērā tāls ceļš.
Taču veltīgi, jo jutu, kā viens ar saviem nagiem ieķerās manā mugurā, tādēļ paceldams mani pus otru metru no zemes, un atkal pēc maza gabaliņa nometa zemē, gluži kā kat kādu medījuma gabalu, ne cilvēku.
Kritiens nebija tik sāpīgs, kā asiņojošās, nagu pārrautās, miesas sāpes.
Seja bija notraipīta ar dubļiem, un nespēju piecelties, bet es cēlos, un kā dzirdēju spārnu švīkoņas pie ausīm, tā ar ātru zobena vicienu griezos, un pāršķēlu zvirguļa vēdera daļu. Tas ar triecienu nokrita man līdzās, un viņa spārns, kas vairs nereāģēja uz dotajiem nervu signāliem, man uzplanēja virsū, gluži kā deltaplāns. Biju kā zem kaut kāda aizsega, taču ar mokām rausos ārā no spārnu pajumtes, un devos tanī virzienā, kurp pēdējo reizi redzēju Askortu aizskrienam.
Es cerēju vēl, ka šīs nav beigas, taču mugura man neļāva normāli paskriet, jo sajūta bija tāda, ka viņa nagi būtu aizķēruši arī kaulus.
Mana seja kļuva bāla un vēsa. Pār ķermeni pārskrēja aukstas sajūtas, un pār seju norasoja auksti sviedri. Attapos, ka esmu atspiedusies pret klinti, taču man vēl bija jāsasniedz Askorta un Altrietes atrašanās vieta, kas šķita vairs nesasniedzama.
Pēc pāris metriem vairs nejutu neko, tikai smagnēju tireicienu zemē, un sejā auksto dubļu pēdas, un vaļējās muguras brūces sāpes.
Es iekritu miegā, ko raisīja viļnu sitieni sejā, kas ik pa brīdim neļāva ievilkt gaisu.
Un nu pat es vairs necerēju ne uz ko...
