http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-67/667049
Mājās biju ātrāk, nekā paredzēju, jo pulkstenis vēl nebija seši. Ar Aivaru pavadīju skaistas stundas tikai divatā. Es melotu, ja teiktu, ka nebija vēl skūpstu, pēc pirmā. Viņš spēja man likt aizmirsties, un man tas ļoti patika. Bija patīkams katrs viņa glāsts un skūpsts, lai arī sirdsapziņa mani noteikti neliks mierā visu atlikušo vakaru. Dzīve tomēr ir viena, un šādi mirkļi ir jāizbauda, lai arī ko tas nestu nākotnē.
- Mēs tevi negaidījām! - Līva priecīga iesaucās, ieraugot mani.
- Es taču teicu, ka, iespējams, nebūšu nemaz tik ilgi, - teicu pietiekami skaļi, lai arī tētis dzirdētu.
- Izrunājies ar Madaru? - māsa viltīgi smaidot jautāja, - Viņa izskatījās apmulsusi, kad saskrējāmies veikalā, un es jautāju, kur esi tu, - Līva vēroja katru manu kustību, - Tikpat apmulsusi, cik tu šobrīd, - māsas smīns lika man nosarkt vēl vairāk.
- Tu taču nevēlies, lai stāstu visu šeit un tagad? - centos runāt čukstus, lai nedzirdētu tētis un Anna.
- Bet visus sīkumus es vēlēšos dzirdēt pēc tam, - Līva beidzot vairs nekaitināja mani, saprotot, ka tas viss mani tikai vēl vairāk samulsinātu.
Pie durvīm piezvanīja. Nojautu, ka tā ir Madara. Aivars noteikti ir jau mājās, un neko nestāsta māsai, tāpēc viņa ir ieradusies visus sīkumus uzzināt no manis. Paēdīsim kopīgi vakariņas, un tad es abām savām draudzenēm visu izstāstīšu, lai nav pēc tam dubultā jāatkārtojas.
- Es atvēršu, - apturēju Līvu, kas jau steidzās man garām, lai pirmā nokļūtu līdz ieejai, - Tā noteikti ir Madara.
- Bet jūs taču tikko jau šķīrāties, - māsa tomēr nebija beigusi mani ķircināt.
- Mēs nespējam ilgi viena bez otras, - atjokoju, verot vaļā durvis, un pēkšņi mans ķermenis sastinga.
- Sveika, - Kristaps klusi mani sveicināja, - Tu laikam mani negaidīji.
- Ņemot vērā, ka ignorē manus zvanus, tad negaidīju gan, - pārsteigta secināju, ka balss tomēr ir atgriezusies, un spēju bilst tik daudz vārdus vienlaicīgi.
- Mums vajadzētu parunāties, - Kristaps vairāk lūdzoši, ne pieprasot teica.
- Derētu gan, - piekrītoši pamāju, - Es tikai uzvilkšu apavus, un varēsim doties.
- Izskatās, ka tu tomēr nebūsi uz vakariņām, - Līva nopietni teica, redzot, ka pie durvīm stāv Kristaps. Māsa nojauta, ka šobrīd nejūtos īpaši labi.
- Galvenais, neapēd visu, - centos pajokot šajā spriedzes situācijā.
- Nevaru apsolīt, - māsa uzsmaidīja, kaut gan pat es redzēju, ka smaids ir vairāk līdzjūtīgs, ne priecīgs.
Pateicīgi uzlūkoju māsu, par viņas centieniem, un devos pie Kristapa.
- Kā tev iet? - uzsākot pastaigu, Kristaps jautāja. Šis jautājums man negribot atgādināja tikšanos ar Aivaru. Tieši šis bija pirmais jautājums, ko es spēju pajautāt viņam. Tagad to pašu vēlas zināt Kristaps. Bija grūti viņu uzlūkot, zinot, ka neesmu atklāta pret viņu. Es vēl pirms stundas skūpstīju citu, un man tas patika. Man patika cita glāsti un apskāvieni, tāpēc nezināju kā šobrīd izturēties, ko šobrīd teikt un darīt.
- Šobrīd esmu pamatīgi apmulsusi par visu, kas notiek, - godīgi teicu, jo nevēlējos viņam melot vēl vairāk, - Un kā tev?
- Piedod, ka tik ilgi nenācu, - Kristaps atvainojās, - Man vajadzēja visu pārdomāt un saprast.
- Un ko tu izdomāji? - vēlējos zināt kādus secinājumus Kristaps ir izdarījis.
- Es parunājos ar Aivaru, - Kristaps atzinās, vērojot manu reakciju.
- Es zinu, - klusi, gandrīz čukstus teicu, jo zināju, ka šobrīd atklāju, ka esmu tikusies ar viņu. Bet es nespētu būt kopā ar kādu, slēpjot savas patiesās jūtas.
- Tu viņu satiki? - Kristaps novirzījās no savas domas, un pilnībā pievērsās tam, ko tikko dzirdēja no manis.
- Jā, - atklāti teicu, - Mēs šodien satikāmies, lai izrunātu visu, kas nebija pateikts.
- Un ko tu saprati pēc tā visa? - Kristaps vēlējās zināt.
- Tu tā arī neatbildēji uz manu jautājumu, - atgādināju viņam, uz laiku izvairoties no jautājuma, uz kuru konkrētas atbildes nebija, - Ko tu izdomāji?
- Es jau gribēju piektdien pastāstīt, tomēr nebija īsti piemērota brīža, lai ko tādu paziņotu, - Kristaps nedroši teica.
- Ko tieši? - jutos ieinteresēta un apjukusi vienlaicīgi.
- Es pavasarī biju pieteicies studijām Vācijā, - Kristaps paskaidroja, - Tur piedāvā programmu divpadsmitajām klasēm, kur papildus ir priekšmeti, kas sagatavo augstskolai. Ja pabeidz visus tos kursus ar pozitīvām atzīmēm, tad automātiski tiec uzņemts vēlamajā augstskolas programmā.
- Tu nekad neko tādu neesi teicis, - jutos apstulbusi.
- Es biju par to pavisam aizmirsis, - Kristaps atzinās, - Piektdien pienāca vēstule no Vācijas, viņi gaida mani tur, lai ar oktobri es varu uzsākt mācības.
- Tu brauksi prom? - manī viss sagriezās. Doma, ka es tiešām viņu zaudēšu, šobrīd likās neaptverama.
- Pēc pēdējiem notikumiem, esmu sapratis, ka tas būtu pareizi, - Kristaps atzinās.
- Pat nezinot manu izvēli, tu esi izvēlējies manā vietā? - nespēju noticēt tam, ko šobrīd dzirdēju, - Tu esi gatavs vienkārši atteikties no tā, kas ir starp mums un doties prom?!
- Nē, tā nav! - Kristaps apstājās, apstādinot arī mani, - Tu man nozīmē vairāk nekā tu spēj iedomāties. Es nezinu, kā spēšu tur būt bez tevis. Es jau šīs trīs dienas nespēju izturēt bez tevis.
- Bet tas tevi tomēr neaptur doties prom. Tu varēji jau vakar atnākt pie manis, - es viņam atgādināju, - Tev nevajadzēja mani piektdien atstāt vienu, aizejot.
- Es gribētu, lai tu brauc ar mani, - Kristaps nenolaida no manis savu acu skatienu, - Es gribētu, lai tu pārcelies pie savas mammas, un mēs joprojām būtu kopā.
- Un tu gribi, lai es to izlemju piecu minūšu laikā? - nespēju viņu līdz galam izprast. Nespēju saprast, viņa domu gājienu, - Tu par to visu domā jau vairākas dienas, bet man lūdz izlemt tik ātri?
- Es tev nelieku izlemt tagad, - Kristaps, redzot, ka esmu satraukta, centās mani nomierināt, - Es tikai vēlos, lai tu to apdomā.
- Bet tu taču brauksi, - pār maniem vaigiem sāka tecēt asaras, - Ja es gribu būt ar tevi, tad man ir jāpārceļas.
- Es tevi tur gaidīšu tik ilgi, cik tev vajadzēs, - Kristaps solīja, - Izglītība, ko es iegūšu tur, man pavērs plašākas iespējas nākotnē, tāpēc es nevaru laist tādu iespēju garām, - puisis paskaidroja, - Bet mani ne mirkli nepamet cerība, ka arī tu vēlēsies mācīties pēc vidusskolas kādā no Vācijas augstskolām.
- Kad tu dodies prom? - nezināju ko vēl lai šobrīd pajautā.
- Pēc Ritvara un Sanitas kāzām, - Kristaps klusi atbildēja.
Tas nozīmēja, ka tieši pēc divpadsmit dienām Kristaps lidos prom. Tas nozīmēja, ka nepilnas divas nedēļas man ir dotas, lai izlemtu, ko es plānoju darīt nākotnē. Nedaudz vairāk nekā nedēļa, lai saprasta, kuru no abiem es vēlos, un ko vispār es vēlos.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-69/667334
