http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-65/666811
- Tev vēl ir slikti? - Aivars izklausījās noraizējies.
- Vēl nezinu, - godīgi atzinos, - Kamēr sēžu šeit ārā, vēsumā, tikmēr ir labi, bet neesmu pārliecināta kā tāpat jutīšos arī ieejot atpakaļ iekšā.
- Tev nav jāsteidzas atgriezties, - puisis mani mierināja, - Tur iekšā ballīte rit pilnā sparā, neviens nemaz nepamanīs, ka esi pazudusi.
- Tu pamanīji, - aizrādīju viņam.
- Es nepamanītu, ja nevērotu tevi, - Aivars klusi atteica, skaļi atzīstot to, ko es jau biju vakara gaitā novērojusi.
- Kāpēc tu neliecies mierā? - alkohols asinīs man ļāva runāt atklātāk nekā ikdienā atļautos. Kāpēc gan uztraukties un domāt par to, ko varu vienkārši pajautāt. Vismaz tagad man ir iespēja uzzināt visu, ko vēlos.
- Tu tiešām vēlies, lai es liekos mierā? - Aivars čukstus jautāja, lūkojoties man cieši acīs. Viņš uztvēra manu skatienu.
- Nav jauki atbildēt uz jautājumu ar jautājumu, - nebiju gatava viņam sniegt šādu atbildi, kamēr nedzirdēšu iemeslus, - Pasaki man, lūdzu, kāpēc tu neliecies mierā.
- Es jau tā pārāk ilgi esmu vilcinājies, - puisis vienkārši atteica, - Man jau bija grūti tevi redzēt kopā ar Ritvaru, bet es vienmēr esmu bijis pārāk kautrīgs, lai rīkotos, tāpēc arī tik ilgi klusēju.
- Par ko tu tagad runā? -šajā mirklī gribēju tēlot muļķi, kura neko nesaprot un man tas lieliski izdevās.
- Paskaties uz sevi! - Aivars teica, ar roku norādot uz mani, - Tu esi satriecošākā meitene ko pazīstu. Tu esi lieliska draudzene un uzticama klausītāja. Es tiešām biju bēdīgs, kad pienāca vasara, un es sapratu, ka neredzēšu tevi, jo māsa devās prom uz Ameriku, - puisis atzinās, - Uzzinot, ka tu esi kopā ar Kristapu, es nolēmu, ka šoreiz nestāvēšu malā. Es zinu, ka man ir niecīgas izredzes, tomēr es nespēju vairs ilgāk to visu paturēt sevī.
- Un kur tu biji ātrāk? - gribēju jautāt, kur viņš bija pirms Ritvara, kur viņš bija, kad redzēju tikai viņu. Tad taču es viņam neinteresēju, tad es nejutu pat niecīgas simpātijas no viņa puses. Arī esot kopā ar Ritvaru, no Aivara puses nebija nekādu uzmanības apliecinājumu.
- To, ka tu man tiešām patīc, es sapratu, kad tu jau biji kopā ar Ritvaru, - Aivars klusi runājot, turpināja stāstīt, - Es sapratu, ka klubiņos atpūšoties, mani neinteresē neviena cita. Es vienmēr ar acīm meklēju tevi. Tas ir muļķīgi, bet tā bija un joprojām ir.
- Ko tu tagad vēlies no manis? - vēlējos zināt.
- Es gribēju, lai tu to zini, - viņš vienkārši atteica, - Protams, manī ir cerība, ka arī tu neesi vienaldzīga. Ja tā nebūtu, tad es nemaz nebūtu tik atklāts.
- Tu vēlies, lai tagad pametu Kristapu un esmu ar tevi? - jautāju tieši, jo vēl nebiju visu kārtīgi sapratusi. Pārāk daudz informācijas, ko izprast un saprast.
- Es zinu, ka tu to nedarīsi, - Aivars pamanīja, ka tas viss man ir par daudz, tāpēc centās mani nomierināt, maigi paņemot manu plaukstu savējā, - Es neko nelūdzu, tikai neuztraucies.
- Es sāku uztraukties kopš brīža, kad tu mani noskūpstīji, - piesmakusi teicu. Manās acīs parādījās asaras, jo biju pārāk apmulsusi. Biju tuvu izmisumam.
- Es melotu, ja teiktu, ka nožēloju to skūpstu, - Aivars jau čukstēja, - Man tas patika, un es to darītu atkal un atkal, - ja vienā brīdī es sāku jau nomierināties, tad nākošajā man vēderā viss tā sagriezās, ka nespēju vairs pakustēties.
- Lūdzu, nerunā, - drebošā balsī teicu, - Lūdzu, nesaki vairs neko.
- Katrīna? - nepamanīju kā pie mums pienāca Kristaps. Es nezināju, cik ilgi viņš te ir, un ko tieši viņš ir dzirdējis.
Es ātri izrāvu savu roku no Aivara plaukstas un pakāpos pāris soļus atpakaļ.
- Kas te notiek? - Kristaps nopietni jautāja. Viņš nedaudz šļupstēja, tātad arī viņš bija jau manāmi iereibis.
- Mums vajadzēja parunāties, - ātri atteicu, notraušot acīs sariesušās asaras.
- Un tāpēc tu esi tik satraukta? - Kristaps uzlūkoja te mani, te Aivaru, - Un tāpēc tev acīs ir asaras? - šajā brīdī man bija žēl, ka visi mani tik labi pazīst. Ka mani var tik viegli nolasīt. Visas emocijas plūda pārpārēm, un katrs tās spēja sajust.
- Viss jau ir kārtībā, - Aivars centās paskaidrot, tomēr Kristaps skatījās tikai uz mani, gaidot, ka apstiprināšu Aivara teikto.
- Esmu vienkārši iereibusi, un pārāk jūtīga, - pirmo reizi tā pa īstam meloju savam puisim. Reizēm meli ir nepieciešami, lai nesāpinātu otru. Šobrīd tieši Kristaps nebija pelnījis, ka kāds viņu sāpina, tāpēc man steidzami bija jāpazūd no šīs ballītes.
- Par kādu skūpstu jūs runājāt? - Kristaps tomēr bija dzirdējis vairāk, nekā es cerēju.
- Tev laikam kaut kas pārklausījies, - paņēmu Kristapa roku, lai dotos istabas virzienā.
- Kāpēc Aivars apgalvoja, ka nenožēlo skūpstu? - Kristaps sastindzis apstājās, un nekustējās vairs uz priekšu. Viņš gaidīja atbildi, vērojot mani, un ik pa laikam uzmeta skatienu man pār plecu. Aivars joprojām stāvēja man aiz muguras, - Kad viņš tevi noskūpstīja? - Kristaps jautāja tieši un bez aplinkiem.
- Tā nav Katrīnas vaina, - Aivars neļāva man vairs melot, - Mēs vakar netīšām satikāmies, un es viņu noskūpstīju, - puisis atzinās.
- Ko tu izdarīji? - Kristaps kļuva arvien niknāks.
- Piedod, arī man viņa patīk, - Aivars pat nedomāja viņam atvainoties par skūpstu, viņš drīzāk atzinās, ka nav vienaldzīgs pret mani. Šokēta vēroju abus puišus.
- Cūka! - Kristaps strauji tuvojās Aivaram, cenšoties viņam iesist. Tikai Aivars šodien nebija lietojis grādīgos dzērienu, ko bija darījis Kristaps. Aivars bez problēmām izvairījās no Kristapa dūres, apstādinot viņu.
- Nekārtosim savstarpējās attiecības meitenes klātbūtnē un brīdī, kad neesam vienādi stipri, - Aivars klusi ieteica, - Ja rīt vēl joprojām vēlēsies izskaidroties, tad vari piekāpt, kad būsi izgulējies.
- Es noteikti atnākšu, - Kristaps solīja, atgriežoties pie manis. Viņš mani paņēma aiz rokas, un es sapratu, ka šodien mums šī ballīte ir beigusies.
Šķiet arī man vakars vēl būs garš un es nemaz tik ātri netikšu gulēt. Jutu, ka Aivara skatiens mani pavada, līdz pazudu mājā.
- Pasaukšu māsu, un varēsim iet, - ierosināju, kautrīgi uzlūkojot Kristapu. Nespēju saprast vai viņš dusmojas, vai arī joprojām ir apjucis.
- Es iešu mājās, - Kristaps nespēja man lūkoties acīs, - Man vajag padomāt. Rīt satiksimies, - viņš man iedeva vieglu buču uz vaiga un devās prom.
Tagad es biju apjukusi. Pagaidot, kad viņš aiziet, arī es nolēmu doties mājās. Vairs nevēlējos uzmeklēt māsu vai atvadīties no draudzenes. Man nebija spēka vēl kādam kaut ko paskaidrot vai pateikt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-67/667049
