http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-63/666449
- Tik labi piektdienā gulēt tik ilgi, cik pati vēlies, - māsa izstaipoties teica.
Šonakt abas aizmigām manā gultā, pat nepiefiksēju cikos. Pēdējo reizi, kad paskatījos pulkstenī bija trīs naktī, bet mēs vēl turpinājām runāt vismaz stundu. Mums bija pārāk daudz sakrājies, lai aizietu gulēt ātrāk.
Priecājos, ka uz skolu šodien nav jāiet, bet nožēloju nedaudz, ka šorīt abas nepamodāmies Vācijā. Mamma nav satikta vairākas nedēļas, un es ļoti vēlējos viņu redzēt. Nākošreiz neviens mani neapturēs ceļojumam uz Berlīni.
- Jā, kamēr citi mācās, mēs laiskojamies, - smaidot teicu. Es biju pamodusies pirmā, un ieslēgusi datoru, lasīju e-pastā atstātos ziņojumus, gaidot, kad beidzot Līva celsies.
- Ko mēs šodien darīsim? - Līva vēlējās zināt, - Esmu nolēmusi nekur neiet, un palikt kopā ar tevi.
- Šodien Madarai dzimšanas diena, - ieminējos, - Nevaru saprast vai iet, vai nē.
- Tev jāiet, - māsa mani mudināja, - Un jāsaprot, kas notiek starp tevi un Aivaru.
- Tieši no tā es baidos, - atzinos, - Tur būs viņi abi. Un man vēl būs Kristapam jāpaskaidro, kāpēc neesmu aizlidojusi, un kāpēc esmu noklusējusi, ka esmu mājās.
- Tas ir vienkārši, - Līva paraustot plecus, teica, - Kristapam tu neko neteici, jo satiki mani. Mums vajadzēja māsu vakaru, lai izrunātos un saliktu visu pa plauktiņiem. Viņam taču jāsaprot, ka nevari par katru soli ziņot viņam. Un es neticu, ka Aivars izrunāsies par vakardienas notikumiem.
- Es zinu, ka Aivars klusēs, - pārliecināti teicu, - Kristaps man ir uzrakstījis vēstuli, kurā raksta cik ļoti skumst pēc manis, un viņš cer, ka es labi pavadu laiku.
- Tātad šovakar pie Madaras? - māsa jautāja, lai pārliecinātos.
- Savādāk nevar, jo viņa apvainosies, - zināju, ka nedrīkstu piekāst draudzeni, viņa tomēr man vienmēr ir bijusi blakus.
- Ko tu vilksi? - Līva uzdeva jautājumus, uz kuriem man vēl nebija atbilžu, - Tev jāizskatās satriecoši, lai viņi abi būtu pie tavām kājām.
- Es nevēlos, lai viņi abi ir pie manām kājām, - protestēju. Es nevēlētos nonākt tik neveiklā situācijā. Es zinu, ka neizvairīšos no uzmanības un simpātijām, tomēr ceru, ka Aivars spēs sevi savaldīt un neatkārtosies nekas tāds, kā vakar.
- Kurai meitenei gan nepatīk uzmanība no vairākiem puišiem, - māsa neticēja, ka tā varētu būt, - Un tu esi skaista. Es brīnos, ka jau sen ar tevi kas tāds nav noticis. Manuprāt, ir vēl vismaz pāris džeki, kas vienkārši nespēj tev pietuvoties, jo tu esi Kristapa meitene.
- Beidz muldēt, - sviedu māsai ar spilvenu, lai beidzot apklusinātu viņu.
- Patiesība acīs kož, - māsa iesmējās, un atsvieda spilvenu atpakaļ, trāpot man tieši pa seju.
- Tu gribi man uzsist zilu aci? - spilvena gals bija diezgan ass, un tas trāpīja tieši pa vaigu. Man nedaudz sāpēja, bet nolēmu par to paklusēt.
- Tonālais spēj darīt brīnumus, - to sakot, manā virzienā lidoja vēl viens spilvens, no kura es laicīgi izvairījos, ļaujot tam nokrist zemē, pie manām kājām.
Atlikušo dienu mēs pavadījām lutinot sevi. Uztaisījām sev manikīru un pedikīru. Pabarojām savas sejas ar maskām, un pārējo ķermeni ar dažādiem krēmiem. Paārdījāmies un patrakojām. Diena bija piepildīta, un mēs turpinājām runāties par visu un neko.
Pat nepamanījām, ka pulkstenis nosit jau septiņus, kas nozīmē, ka mums vairs ir tikai viena stunda līdz ballītes sākumam, bet man joprojām nebija ne jausmas, ko vilkt mugurā. Vismaz biju paspējusi ieveidot matus un uzkrāsoties.
- Ko lai es velku? - jutu, ka lēnām mani pārņem izmisums.
- Tu man uzticies? - Līva viltīgi smaidot, jautāja.
- Tu zini, ka uzticos, - nedaudz nedroši atbildēju.
- Tad ļauj man tev izvēlēties tērpu šim vakaram, - māsa lūdzoši lūkojās manī.
- Tikai neko pārāk uzkrītošu, - šis teikums lika māsai gandrīz iespiegties, jo tā bija atļauja viņai tikt manā skapī.
Es sēdēju gultā un skatījos, kā Līva pārlaimīga, rakņājas pa manu skapi. Salocītās drēbes, tika izjauktas, meklējot īstās. Lielākā daļa no skapja satura šobrīd atradās uz grīdas, bet es klusēju. Tāpat jau sen bija laiks sakārtot skapi, tagad bez tā neiztikt, ja vien vēlēšos vispār vēl kaut ko tajā atrast.
Pēc pirmajām desmit minūtēm, es atmetu ar roku minēšanai. Vairākas reizes manīju māsas rokās kādus drēbes gabalus, par kura eksistenci biju aizmirsusi, un tie likās piemēroti šī vakara ballītei, tomēr māsa tos nometa zemē, liekot saprast, ka tie tomēr nebūs īstie. Man nebija ne jausmas, ko viņa meklē.
- Tu pati zini, ko vēlies atrast? - jautāju māsai, kad bija pagājušas jau divdesmit minūtes. Pēc pusstundas mums bija jāiziet no mājas, ja nevēlējāmies kavēt, un man kavēt nepatīk, tāpēc cerēju, ka māsa pasteigsies.
- Te es to neatradīšu, - māsa nopietni teica un pagriezās, lai dotos ārā no manas istabas.
- Uz kurieni tu dodies? - apjukusi sekoju viņai.
- Uz savu skapi, - māsa vienkārši atteica, ieslēdzot savā istabā gaismu.
Viņai vajadzēja vēl desmit minūtes, lai beidzot pagrieztos pret mani un plati pasmaidītu, kaut ko slēpjot aiz muguras.
- Kas tev tur rokās? - liecos gan uz vienu pusi, gan otru, tomēr nespēju saskatīt, ko māsa slēpj.
- Tavs šīs dienas tērps, - māsa atteica un beidzot man to parādīja. Šķiet šis bija kāds no viņas jaunākajiem pirkumiem, es vēl nebiju to redzējusi pat māsai virsū, un tagad viņa man to vienkārši pasniedza. Sākumā man likās, ka tā ir dzeltena zīda kleitiņa, tomēr tā nebija kleita. Tas bija kā krekliņa un šortu apvienojums. Viens tērps, kuram klāt bija pieskaņota brūna josta.
- Tu izskaties satriecoši! - māsa iesaucās, ieraugot mani.
- Tu tā domā? - nebiju pārliecināta par savu izskatu, - Nav pārāk izaicinoši?
- Ir tieši laikā, lai viņi abi būtu apburti, - māsa mani pārliecināja arvien vairāk.
Pie Madaras mēs ieradāmies ap pusdeviņiem. Nedaudz kavējām, bet ballīte vismaz bija jau pilnā sparā.
Ieejot pa durvīm, es pamanīju, ka Kristaps kaut ko cītīgi apspriež ar Aivaru. Mans puisis stāvēja ar muguru pret mani, bet Aivara pārsteigtais skatiens, lika viņam pagriezties pret mani. Sākumā viņš bija apjucis, tomēr pēc pāris sekundēm, viņš jau bija pie manis un pacēla augstu gaisā, izrādot patieso prieku, par to, ka esmu šeit.
Pamanīju, ka Aivars tikai noraudzījās uz mums ar skatienu, kas liecināja, ka viņš labprāt būtu Kristapa vietā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-65/666811
