Katrīna (3)6

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-2/660729

- Hallo, - piespiežot zaļo taustiņu atbildēju zvanītājam.

- Es necerēju, ka gribēsi runāt, - Kristaps atteica, - Ilgi svārstījos zvanīt vai sūtīt atbildes īsziņu, - viņš piebilda.

- Es domāju, ka zvana māsa, - atzinos.

- Viņai nevajadzētu būt jau mājās? - Kristaps jautāja, - Tava māsa taču ir jaunāka par tevi!

- Klausos esi labi informēts, - iesmējos par šādu atklājumu, - Viņa ir jaunāka, bet šobrīd viņa ir aizbraukusi.

- Un jūs tik vēlu sazvanāties? - Kristaps likās ieinteresēts.

- Viņa tikai šovakar aizbrauca, - es nebiju gatava viņam atklāt savas ģimenes problēmas.

- Lūdzu, - Kristaps pēkšņi mainīja tematu.

- Par ko? - nesapratu viņu.

- Tu īsziņā teici paldies par to, ka pavadīju tevi. Nu tad es tagad saku, lūdzu, - viņš paskaidroja, liekot man atkal iesmieties, - Es jau domāju, ka tu nemanīsi.

- Es jutu tavu skatienu, - smaidot atzinos.

- Es taču nevarēju tevi laist vienu. Vienu pašu tumšā vakarā, - Kristaps nopietni teica.

- Man arī prieks, ka tu tā darīji. Man tiešām bija daudz drošāk pieveikt pēdējos kilometrus, zinot, ka esmu apsargāta, - nesapratu kāpēc, bet es atklāju to, ko sākumā likās, ka noklusēšu. Bija neizsakāmi viegli runāt ar Kristapu.

- Ko rīt darīsi? - Kristaps jautāja.

- Rīt būs diena sevis žēlošanai, - ironiski atteicu.

- Nedrīkst sevi žēlot šādās dienās. Ir pārāk labs laiks, lai to darītu, - Kristaps iebilda, - Tev patīk pārsteigumi?

- Vairs neesmu pārliecināta. Pēdējā laikā tie pārsteigumi ir ne visai iepriecinoši, - atzinos.

- Bet labi un pozitīvi pārsteigumi? - Kristaps nebija gatavs padoties.

- Labi pārsteigumi ir tas, kas man noderētu, - piekāpos puisim.

- Tad rīt desmitos esi gatava, - Kristaps atteica.

- Kam gatava? - centos uzzināt.

- Visam, - Kristaps mīklaini teica, - Paņem gan peldkostīmu, gan gumijas zābakus.

- Tu mani purvā dzīsi, - biju apjukusi. Parasti līdzi jāņem vai nu viens, vai otrs, bet ne jau abi uzreiz.

- Nu ja es pateikšu, tad tas vairs nebūs pārsteigums, - Kristaps smaidot teica. Pa telefonu varēja just viņa smaidu.

- Tu mani jau tagad pārsteidz, - pat ja es pretoties smaidam, kas parādījās manā sejā, šobrīd es to nespētu.

- Tas labi, - Kristaps izklausījās apmierināts ar sevi, - Tātad rīt desmitos būšu tev pakaļ.

- Kur gan tu mani varēsi aizvest ar savu riteni? - skaļi prātoju.

- Nu to tu vari šonakt nosapņot, - Kristaps ierosināja un atvadoties nolika klausuli.

Bija jauki apzināties, ka ir draugi, kas cenšas mani uzmundrināt šādās dienās. Nezinu, kas mani sagaida rīt, bet tā būs neliela atelpa no šībrīža problēmām.

Atkal sāka zvanīt telefons, un neapzinoties es sāku smaidīt.

- Man vēl jāpaņem līdzi nazis? - pat nepaskatoties ekrānā jautāju.

- Nav jau tik traki, - dzirdēju Līvas bēdīgo balsi, - Negribētu tevi apciemot cietumā.

- Piedod, - uzreiz attapos, - Man likās, ka zvana kāds cits.

- Ritvars neļauj tev gulēt? - māsa bija ieinteresēta.

- Viņu labāk nepiemini, - lūdzoši teicu.

- Kas noticis? - sajutu tik vajadzīgo atbalstu.

- Mēs izšķīrāmies, - māsai es nebaidījos teikt taisnību.

- Un tieši tagad, kad esmu tik tālu, - māsa pukojās. Acu priekšā redzēju kā viņa sit ar dūri spilvenā. Tā viņa bieži darīja, kad ar kaut ko nebija apmierināta.

- Labāk stāsti, kā tu jūties, - jautāju.

- Esmu nikna uz mammu, - Līva atzinās, - Nesaprotu kāpēc viņai tik ātri bija jābrauc prom no jums. Viņa sākumā viena varēja braukt, nevis mani līdzi ņemt. Vismaz pa vasaru varēju vēl padzīvot kopā ar jums, - pēc balss dzirdēju, ka māsa tūlīt sāks raudāt.

- Mēs viņu pierunāsim, - apsolīju.

- Man sākumā skola esot jāatrod, tad es varēšot domāt par izklaidēm, - Līva uzspēlēti teica, izmēdot mammas teikto.

- Kāds viņš ir? - zinu, ka māsa saprata, par ko es runāju.

- Es viņu redzēju uz piecām sekundēm, - Līva atklāti teica, - Kā ieradāmies, pajautāju, kur mana istaba un pazudu. Tagad esmu ieslēgusies un nevēlos nevienu redzēt.

- Man prieks, ka piezvanīji man, - centos mierināt māsu.

- Man arī prieks dzirdēt tevi, - Līva atteica, - Bet kam īsti tev to nazi vajadzēs? - Līva atgādināja sarunas sākumu.

- Kristaps mani rīt kaut kur vedīs, - jutu, ka vaigos parādās sārtums.

- Tas Kristaps, kas mācās tavā klasē? Tas Kristaps, kas Ritvara labākais draugs? - māsa nemaz necentās slēpt savu pārsteigumu.

- Tas pats. Viņš šodien mani pavadīja līdz mājām, jo Ritvaru pametu kādus desmit kilometrus no tām, vienai būtu bijis bailīgi, - zinu, ka šobrīd tas viss izklausījās kā aizbildinājums, bet es tikai izstāstīju visu kā ir, - Un atnākot mājās, mani sagaidīja bēdīgs tētis. Viņš raudāja.

- Tu nopietni? Tētis nekad neraud, - arī Līva nebija redzējusi tēti raudam.

- Man arī tā likās, - teicu, - Bet mamma viņu ir ļoti sāpinājusi.

- Es gribu būt pie jums, - Līva ietiepās, - Un tu zini, kāda es esmu, kad kaut ko gribu.

- Pacieties, māšel, - centos māsu atrunāt no bēgšanas, - Mēs ar tēti kaut ko izdomāsim.

- Tikai nedomājiet pārāk ilgi, - Līva lūdza.

- Apsolu, - atteicu, - Sazvanīsimies rīt?

- Noteikti, - Līva bija jau saņēmusies un vairs neraudāja, - Gribēšu dzirdēt visus jaunumus.

- Mīlu tevi, - atvadoties teicu.

- Es tevi vairāk, - māsa iesmējās un nolika telefonu. Ja mēs tagad būtu blakus, tad strīdētos par to, kura kuru mīl vairāk. Tas bija nebeidzams strīds kopš bērnības. Šoreiz māsa uzvarēja, jo nolika telefonu, tomēr pirms devos gulēt, es viņai vēl aizsūtīju īsziņu:

„Es tevi mīlu vairāk ; -)”

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-4/660931