http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina/660533
Ritvars man nesekoja. Priecājos, ka viņam bija tik daudz prāta, lai atstātu mani šobrīd vienu.
Kā viņš to varēja? Un ar ko! Ar Sanitu? Mēs taču visi ejam vienā klasē! Tad tāpēc vienmēr, kad satikāmies, viņa tā apmulsa? Bet es pat nemanīju viņā šo nodevību, kas man ir tik sāpīga. Nez kurš vēl to zināja? Šobrīd labāk justos, ja viņa nebūtu mana draudzene. Viņa nekad nebūs Madara, kurai stāstu visu un mēs esam nešķiramas, tomēr arī Sanitu esmu vienmēr uzskatījusi par labu draudzeni. Kā gan es spēšu tagad ar viņu runāt, viņa man atņēma puisi, kuru mīlu.
- Katrīna? - kāda balss tumsā mani uzrunāja.
- Kas tur ir? - atsaucu. Iekšēji pieauga satraukums, jo redzēju tikai siluetu, kuru joprojām neatpazinu. Kurš gan mani atpazina?
- Man Ritvars piezvanīja, - puiša balss atteica, - Viņš nevēlējās, lai paliec viena.
- Mani nevajag pieskatīt! - dzirdot Ritvara vārdu, dusmas uzradās ar jaunu sparu, - Neesmu maza meitene, varu pati tikt līdz mājām!
- Tev līdz mājām vēl ir jānoiet kādi desmit kilometri. Tu tiešām to vēlies? - viņš atteica. Balss likās arvien pazīstamāka.
- Kristap? - izteicu pirmo minējumu.
- Man gan nav mašīnas, bet ir ritenis ar bagāžnieku, - dzirdēju viņa balsī smaidu.
- Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, - arī es nedroši pasmaidīju. Pēkšņi sajutu nogurumu un palika arvien aukstāks. Nezinu cik ilgi jau biju gājusi, bet apģērbs bija pilnīgi slapjš, un desmit kilometri ir tomēr pārāk liels attālums, jo kājas jau sāka pagurt.
- Tu vai es pats stūrēšu? - Kristaps centās mani uzmundrināt.
- Tu man uzticēsi savu transportlīdzekli? - neticīgi jautāju.
- Ja kritīšu es, tad noteikti arī tu, - puisis mierīgi atteica.
- Labāk tu stūrē, - nolēmu, ka šādu pārbaudījumu manam ķermenim nevajag. Mīšanās tomēr prasa spēku, - Esmu nedaudz nosalusi un nespēšu stūri noturēt taisni.
- Tad jau labi, ka paķēru līdzi vēl vienu jaku, - Kristaps no mugursomas izvilka biezo džemperi un sniedza to man. Pateicīgi uzlūkoju viņu, cerot, ka viņš redz manas acis. Lietus bija mitējies, tāpēc debesis kļuva mazliet gaišākas.
- Paldies, - pateicos viņam.
- Sēdies, - kad redzēja, ka jaku esmu uzvilkusi, Kristaps aicināja. Paklausīgi izpildīju viņa komandu.
Brauciens turpinājās klusumā. Neviens no mums nerunāja. Varēja dzirdēt katru skaņu tuvākajās mājās. Vislabāk man patika braukt caur nelielo mežiņu, jo tur pūces sazinājās un ik pa brīdim sadzirdēju arī viņu spārnu vēzienus. Pat upi, kas atradās kādu puskilometru no ceļa, varēja saklausīt, jo tā nebeidzami traucās savos piedzīvojumos.
- Kā tas nākas, ka tu vēl negulēji? - ierunājos, kad klusums kļuva apnicīgs.
- Es biju nedaudz iemidzis, tomēr ir taču piektdiena, - Kristaps godīgi atteica.
- Tu zināji par Ritvaru un Sanitu? - pat nesapratu kāpēc šobrīd viņam to jautāju. Noteikti, ka zināja, jo abi taču ir labākie draugi.
- Es melotu, ja noliegtu, - puisis atzinās, - Man vienkārši likās, ka Ritvars attapsies un vairs nesatiksies ar Sanitu. Es negaidīju, ka viņš tā ieķersies viņā.
- Kāpēc tu tā domāji? - kamols kāpa kaklā, tomēr centos to apturēt. Nevēlējos vairs izliet ne asaru viņa dēļ.
- Ir jābūt galīgam idiotam, lai pamestu tevi un aizietu pie citas, - Kristaps nopietni un mazliet dusmīgi atteica. Jutos pārsteigta, ko tādu dzirdot no viņa.
- Viņa noteikti viņam sniedz ko tādu, ko es nespēju, - tikai tagad iekšēji sapratu, kāpēc mana pirmā reize bija arī pēdējā. Mēs tā arī otrreiz nekad nebijām tuvi. Vai tiešām es biju tik slikta, ka viņš to nevēlējās. Nelabums sāka kāpt uz augšu, - Vari apstāties? - to sakot, es jau lēcu nost no riteņa, lai neapvemtu sevi vai viņu.
- Viss kārtībā? - Kristaps noliekot riteni, piesteidzās pie manis.
- Jau labāk, - atzinos. Es šodien nebiju lietojusi alkoholu un nebiju arī neko daudz ēdusi, tāpēc nesapratu kāpēc pēkšņi palika tik slikti, - Pārāk daudz sliktu domu, - paskaidrojot piebildu un piecēlos, lai turpinātu ceļu kājām.
- Mums vēl jāpieveic pāris kilometri, - Kristaps pabrīdināja, redzot, ka nevēlos tālāk braukt.
- Es labprāt pastaigātos, - klusi noteicu, - Tomēr, ja tu steidzies mājās, vari braukt, es tikšu pati tālāk.
- Es taču tevi neatstāšu vienu, - puisis uzreiz iebilda un uzņēma manu iešanas ritmu.
- Kāpēc tu teici, ka nespēj dot Ritvaram to, ko, iespējams, spēj dot citas, - pēc neliela klusuma brīža, Kristaps jautāja.
- Nav svarīgi, - nebiju gatava atklāties viņam vairāk kā vajadzētu, jo Kristaps ir Ritvara labākais draugs, - Vai vēl kāds zināja par viņiem abiem? - novirzoties no tēmas jautāju.
- Man liekas, ka zināja visi, - puisis negribīgi atteica.
- Kas visi? - nebiju gaidījusi šādu atbildi.
- Nu visa klase noteikti, - Kristaps bija jūtami satraukts, - Mēs taču Jāņus svinējām kopā.
- To es uzreiz nesapratu, - asaras tomēr atgriezās, - Un jūs visi klusējāt? Tagad jūtos nožēlojami, - godīgi atzinu, paātrinot gaitu. Šobrīd atkal vēlējos palikt viena.
- Katrīna! - Kristaps gluži kā Ritvars pirms pāris stundām, centās mani apstādināt, tomēr es sāku skriet un puisis saprata, ka man šobrīd nevienu nevajag. Jutu viņa klātbūtni līdz pat mājām, viņš no attāluma man sekoja, tomēr netuvojās. Ieskrienot mājās, aizcirtu durvis un centos saņemties pirms došanās tālāk istabā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-2/660729
