Sveiki, mīlīši! Jau sen te neesmu likusi savus stāstiņus, taču joprojām te iegriežos un turpinu lasīt pārējo daiļradi.
Kā jau pēc virsraksta varējāt noprast - jūsu uzmanībai piedājvāju jaunu stāstu "KATE" un cetu, ka arī šis stāsts jums patiks! Lūdzu esiet aktīvi - izsakiet savu viedokli un vērtējiet!
1.
Nu jau ir pagājušas divas dienas pēc izlaiduma. Jūtos fantastiski, jo man priekšā ir lielas pārmaiņas. Es pārceļos uz dzīvi Lielbritānijā. Es studēšu Kembridžas universitātē un būšu laimīgākais cilvēks pasaulē. Vēl ir tikai pāris šķēršļi, kas jāpārvar, un tad mans sapnis piepildīsies.
Ir jābeidz kravāt čemodāni. Jāņem tikai pats svarīgākais! Viss, kas būs nepieciešams, tiks nopirkts tur! – apgalvoja prāts, taču sirds domāja citādi. Tā nevarēja tik ātri šķirties no mīļajām lietiņām sev apkārt.
Tie bija pārpildīti, es ar grūtībām tos aizvēru ciet. Istaba likās tik tukša un neomulīga, bet tomēr mīļa.
Noskrēju lejup pa kāpnēm, paķēru sviestmaizi un atvadījos no mammas un brāļa, kas virtuvē brokastoja.
- Labrīt un atā! – smaidot iesaucos, paķerot sviestmaizi.
- Sveika, kurp tu dosies tik agrā rīta stundā? – māte jautāja.
- Iešu apraudzīt Evelīnu. Gribu atvadīties kā nākas. Neiebilsti?
- Nē, protams, ej! Atvadies, taču neaizirsti, ka šovakar ir tavs reiss un lidostā ir jābūt krietni ātrāk pirms tā atiešanas.
- Jā, es visu zinu. Būšu mājās laikus! – paķēru jaku un devos uz izejas pusi.
Šodien bija drēgns. Likās, ka tūlīt sāksies lietus. Es ātri pārskrēju pāri ielai, pagāju gabaliņu pa ietvi un jau biju klāt. Draudzene dzīvoja tikai pāris minūšu attālumā. Iela, pa kuru es gāju, likās tik mīļa. Šajās pāris minūtēs man gar acīm pārskrēja atmiņu ducis, kas vēlreiz apliecināja to, ka dzīve Lielbritānijā nebūs viegla.
- Čau, mīļum! – iekliedzos, tuvojoties draudzenei, kas arī tikko atgriezās mājup.
- Čau, čau! Vienu brīdi likās, ka esi par mani pavisam aizmirsusi! – Evelīna sarauca pieri.
- Nē, kā par tevi vispār var aizmirst? Ja pat arī gribētu, tad neaizmirstu! – pasmaidīju.
- Protams, es tev nedotu par sevi aizmirst! Kate Grīnberga mani neaizmirsīs mūžam!
- Jā, Kate neaizmirsīs! Bet vai Evelīna Zariņa to spēs?
- Šaubos, taču es ļoti, ļoti centīšos!
- Ak, tu! – caur smiekliem izdvesu.
Mums patika vienai otru ķircināt saucot uzvārdā. Īstenībā, šis dīvainais ieradums ik pa brīdim piemetās katram no mums, katram 12.a klases skolēnam. Šo dīvainību mūsos ieaudzināja kāda skolotāja. Viņa pasniedza mums filozofiju. Vairs neatceros viņas uzvārdu, tas vienmēr licies pārāk neiegaumējams, taču arī viņas vārds bija visai dīvains – Malda. Tas radīja lielas pārdomas par cilvēku un to dabu, ko spēj ietekmēt cilvēka vārds.
Laiks skrēja vēja spārniem. Jau bija pusē seši un man bija jādodas mājup. Negribējās aizbraukt, taču te nekas vairāk par pāris draugiem, paziņām un nelielo ģimenes loku vairs neturēja. Tur, Lielbritānijā, neviens mani negaidīja, taču es pati to gribēju. Vēlējos kļūt neatkarīga un sasniegt visu pati. Tāpēc aizbraukšana šajā brīdī bija vis labākais variants.
Vēlreiz ieskatījos rokaspulkstenī, mana sirds nodrebēja.
- Man laiks... – nošņukstēju
- Iet. - draudzene pagrieza man muguru un skatījās ārā pa logu.
- Jā, ir jāiet. – man acīs sariesās asaras, kaklā iesprūda kamols un vēderā sāka dejot taureņi.
- Tu taču nepamet mani te uz visiem laikiem, vai ne?- Evelīna pagriezās pret mani.
- Protams, es atgriezīšos! Es tev zvanīšu cik bieži vien varēšu. Neskumsti, citādi es nevarēšu mierīgi aizbraukt!
- Nē, es neskumstu! – Evelīna teica, savelkot savus sejas vaibstus nopietnā kopumā. – Es esmu bezgala priecīga par tevi. Bet tagad nāc, es tevi samīļošu, draudzenīt!
- Labākās draudzenes mūžam! – pievilku viņu sev klāt un apskāvu cik man spēka.
Evelīnas acīs tomēr vizēja asaru graudiņi, taču viņa turēja sevi rokās. Viņa piegāja pie viena no plauktiem un izvilka no tā divas pilnīgi vienādas zelta ķēdītes, abām bija vienādi medaljoni.
- Ņem, es gribu, lai tā ir tava! Nopirku tās aizvakar. Skaistas, vai ne? Es gribu, lai tu to vienmēr nēsā sev ap kaklu, kā to darīšu es. Es gribu, lai tā saudzē un stiprina mūsu draudzību. – Evelīna pastiepa man savu plaukstu, kurā vizēja šī ķēdīte. Viņas sejā pavērās plats smaids un viņa brīdi skatījās man acīs.
- Es to vienmēr valkāšu sev ap kaklu! Dzirdi, vienmēr! – apliku ķēdīti, draudzene atkārtoja darbību.
- Tev laiks! Ej, nebeidzamā piedzīvojumu meklētāja! Ej un arī man atnes kādu gabaliņu no tā visa!
- Noteikti! – vēlreiz apskāvu draudzeni, atvadījos un devos prom.
Uz sirds bija draņķīgi, taču nu jau labāk. Visas šīs dienas garumā mēs paspējām izrunāt visu, visu, kas sāpēja un par ko sapņojām. Bija laiks atgriezties mājās.
