local-stats-pixel

Kas pareizi, kas nepareizi? 42. Nodaļa1

30 0

Nogāju lejā. Nataša sēž manā krēslā, sacēlusi kājas gaisā un trenc manu alkoholu. Raudzījos uz viņu kā suns uz iemīļotako našķi. Nataša ir manāmi iereibusi. Atslēdzu durvis.

-Nu un tu domā tas, ka aizslēdzi durvis nodrošinās, ka es palieku?

Nataša iespītējās, es apsēdos pretīm viņai.

-Nē, bet aizkavēšu gan tevi šeit. Varbūt aprunājamies kā pieauguši cilvēki, nevis kā mazi bērni, kuri cīnās par konfekti?

Viņa strauji malkoja viskiju.

-Es jautāšu, tu atbildēsi. Un tad tu jautāsi un es atbildēšu, sarunāts?

-Nē.

-Man ir vairāk jautājumi, nekā tev. Tu visu laiku izrādās esi elpojusi man pakausī.

-Pati vainīga, ka pārgulēji ar mani un liki iemīlēties sevi.

-Labi, sāksim. Kur tu visu šo laiku biji?

Nataša raudzījās savā glāzē. Viņa zināja, ka es ar savu miermīlību salauzīšu viņas bravūrību un atkal likšu viņai justies labi. Es piecēlos un staigāju šurpu turpu.

-Biju precēta ar vīrieti, kam ir pēctraumatiskais stress. Tu zini, kā tas ir?

-Nē, un arī negribu to zināt. Kāpēc tu nepateici tai reizē, ka es tevi iepējams nekad neredzēšu?

-Lena, pagātni nav jēgas cilāt.

-Nē, nu ja, tu vari ierasties šeit, pieprasīt savu un aiziet.

Viņa malkoja atkal un atkal viskiju. Ar abām rokām uzsitu pa galda malu.

-Tu tagad esi šķīrusies? Kāpēc tu atgriezies?

-Nu es atgriezos, lai paņemtu to, kas ir mans. Nē, šķiršanās vēl ir procesā.

-Un ko tu tālāk darīsi pēc šķiršanās?

Nataša lika klāt pie lūpām atkal viskija glāzi, bet tad atlieca nost.

-Ceļošu, baudīšu savu brīvību. Tu pat iedomāties nespēj, cik ļoti es gribēju tikt prom no viņa. Sākumā, kad man bija iespēja, es biju pārlaimīga no domas vien, ka es ar tevi varētu ceļot. Bet tagad jūtas ir pazudušas, man ļoti žēl, Lena.

Viņa ar pirkstiem pārbrauca pāri krūtīm, ķēdītes kulons izkrita. L burts.

-Nata, tu esi dusmīga par Aleksu?

-Kāpēc gan? Man neinteresē ar ko tu guli, nu jau gadu aptuveni.

Brīdī, kad viņa šo pateica, Nataša novērsa savu skatienu uz leju.

-Nemelo man!

-Es nemeloju, Aleksa droši varēja palikt.

Nataša tik tiešām izskatās vienaldzīga. Nē, es negribu pieņemt to, ka viņa nekad nepiederēs man.

-Kur ir Izabella?

Nataša žvangāja savu dzērienu glāzē un tad strauji to izdzēra.

-Trako namā. Tēvs viņu tur ielika.

-Kā tu vari pieprasīt šķiršanos, ja reāli tā ir tradīcija, kuru nedrīkst lauzt? -Nataša atkal piepildīja glāzi- Nata, varbūt tomēr nevajag tik daudz?

-Lena, nav tava darīšana un es dzeršu, cik es gribu.

Viņa mani atkal un atkal atgrūda. Piecu gadu laikā viņa atkal ir nocietinājusies.

-Nata, man interesē tas viss. Tava dzīve nebija un nav vienīgā, kura tika sabojāta! Mana arī un šobrīd tā tiek līdz galam izpostīta. Vienreiz savelc savas biksiņas un paskaidro visu!

-Ko man tev teikt? To, ka mani mans bijušais vīrs paņēma ar varu pirms diviem gadiem, kad atgriezos mājās, jo viņš uzzināja, ka centos atrast tevi!- Viņa sēdēja nekustīgi un atsāka dzert viskiju, nu gan iekšas- to, ka es zaudēju bērnu? To, ka man atņēma tevi un viss ticamāk, ka tu būsi arī vienīga, ko jebkad tā mīlēšu.

Mana mute pavērās, Nataša nolaida skatienu, ievilka gaisu un piecēlās kājās, sagrīļojās.

-Nata. -Saķēru viņu pie rokas- Kur tu šonakt nakšņosi?

Šeit ir tā problēma, ka starp mums ir dumas, neizrunātas situācijas un viss pārējais.

-Novāc rokas!- Viņa atrāvās no manis- es braukšu uz viesnīcu, citur jau nav kur palikt. Pašlaik atgriezties vecāku mājā nevaru..

-Kāpēc?

-Jo mans vīrs tur cirkulē un viņš mani grib nosist. Maigi sakot.

Viņa sāka klamburēt uz kabineta durvju pusi.

-Paliec šeit, māja ir liela! Mantas es ienesīšu, viss ticamāk, ka tev ir somas kaut kādas.

-Kāpēc tu esi tik laipna pret mani? Es tak tev nodarīju pāri, es tev tūliņ atņemšu visu.

-Ej, iekārtojies, varone, labāk!

Paņēmu viņas mašīnas atslēgas, kas ir nomestas uz galda.

Ienesu somu, Nataša gaidīja mani atstutējusies ar vienu roku pret margām.

-Še, ej augšā. Man jāaizslēdz vēl māja.

Viņa paņēma somu un devās augšā pa kāpnēm. Ar smīnu sejā skatījos uz Natašas pēcpusi. Viņa ir dusmīga, bet es neticu, ka mīlestība un kaisle ir beigusies starp mums. Var jau būt, ka akli ticu tam, ka ir kaut kas starp mums vēl. Nataša kaut ko pārbīdīja augšā. Uzliku modinātāju, noslēdzu māju un devos augšā pa kāpnēm. Es nedrīkstu viņu palaist vaļā, nejau atkal. Manas guļamistabas durvis ir vaļā un tur ir gaisma ieslēgta, visa pārējā māja ir tumša. Nostājos starp durvīm un sakrustoju rokas. Nataša iezieda sevi ar to specifiski saldo smaržu. Zīda naktskrekls, kas ir ļoti super īss un virssvārcis. Nataša paskatījās uz mani un pasmaidīja. Viņa zina, ka vēlos viņu un es zinu, ka viņa grib mani.

-Eu, nesajauci istabas, varone?

-Nē, tu neminēji, kurā istabā man jāiet. Paspēju vēl pārkārtot pa savam, jo šī ir mana istaba.

Nataša pieliecās un pacēla galvu uz augšu. Šī kustība izmeta noslēpto kulonu.

-Paska, paska, cukurdupsi, kas tev ir ap kaklu.

Nesagaidot viņas reakciju un atbildi, nokritu uz cēļiem viņas priekšā. Satvēru viņas kāju un no potītes sāku skūpstīt uz augšu. Viņa atgrūda mani ar to pašu kāju uz atpakaļ, viņa viņu tur pret mani. Nataša nošūpoja galvu un pasmaidīja.

-Es neko nejūtu pret tevi.

-Ja jau tu nejūti neko tad, vienkārši mīlējamies.

-Laba doma, man sen labs sekss nav bijis.

Devos pa viņas kāju uz augšu, Nataša skatījās uz mani pašapmierināti. Jo vairāk viņa uzsver, ka neko nejūt, jo mazāk es viņai ticu. Nataša ar vienu roku iekrampējās krēslā, bet ar otru roku viegli ielaida nagus man mugurā, un iekliedzās.

-Jā, draudziņ, turpini.

Natašas augums sāk trīsēt, ik pa laikam saspiež kājas. Vēl mazliet, vēl pāris pieskārieni viņai. Nataša nolaizīja lūpas un ietrieca mani savus nagus. Tik ātri? Atliecos un neizpratnē raudzījos uz viņu..

-Tik ātri?

-Draudziņ, man sekss nav bijis tik ilgu laiku, tu pat iedomāties nespēj, cik viegli man sevi bija apmierināt.

-Draudziņ? Kas ta nu? Varonei pēkšņi parādījās jūtas?

-Ehh- Viņa neveikli nostenējās- Ieradums?

Neveikli paskatījās uz mani..

-Protams, Boo, ieraduma pēc nosauc mani tā. Tāpat, kā ieraduma pēc nēsā ķēdīti, ko uzdāvināju.

-Par to vēlāk.

Viņa mani pievilka pie sevis un noskūpstīja. Neizprotu viņu, bet, ja viņa tā grib, tad tā arī būs. Es pacēlu Natašu uz rokām un ieguldīju gultā.

-Es zināju, ka nāksi, sabīdīju gultu, lai neizkrīti.

Viņa viegli iesmējās un piekļāva savas lūpas pie manām.

30 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt