local-stats-pixel

Kas pareizi, kas nepareizi? 29. Nodaļa1

29 0

Izkāpu no lidmašīnas. Ohh, mana pēcpuse. Protmas, pirmo ko izdarīju, es uzrakstīju Natašai.

“Es izlikšos, ka nesapratu tevi.

Ka tā nebija pēdējā tikšanās mums.

P.S. Es nolaidos, veiksmīgs lidojums.

Es tevi, iespējams pat ļoti.

Gaidi mani, boo.”

Izgāju cauri pasu pārbaudeji. Un mani jau sagaidīja smaidīgā tante- Elizabete.

-Čau, sīkā!

Noteicu un apskāvu viņu.

-Kā tu man pietrūki, sīkā!

Jā, tādas ir mūsu iesaukas. Manu tanti visa ģimene sauc par sīko, jo viņa ir tiešām maziņa. Metrs piecdesmit septiņi gara, to es īpaši atceros, jo parasti apceļu viņu par viņas augumu un viņa lielīgi atcērt, ka ir metrs piecdesmit septiņi. Bet tante mani sauc par sīko, jo esmu gados jaunāka par viņu. Apliku roku viņai appleciem un mēs devāmies uz mašīnu.

-Kur Nataša?

-Oi, i nerunā pa viņu. Katrā ziņā,-Ievillku dziļu elpu, cenšoties neapraudāties-Viņa man šoreiz nepievienosies.

-Pēc balss varu pateikt, ka kaut kas ir noticis!

-Es negribu iesaistīt nevienu no jums tur. Tā būs labāk.

-Es esmu tava tante, tev pampērus mainījusi esmu, kāds neiesaistīt.

-Sākumā tiksim galā ar ģimenes problēmām, kuras ir skārušas mani.

Elizabete piecēla uzacis. Smalko augumu sedza ādas jaka, vasarīga kleitiņa un kedas baltas.

-Tev ir problēmas ar Natašu? Ģimene pagaidīs, rīt sēdīties priekšā tribunālam.

-Jā, ir problēmas.- Es atskatījos uz atpakaļu, man diezgan stingras aizdomas, ka kāds man seko- mēs šķirsimies. Mēs nevaram sadzīvot- Izvilku telefonu un uzņēmu selfiju, lai pārliecinātos, ka man neseko- gultas dzīve ir baigi čābīga-Man ir jāmelo, nevajag viņus iesaistīt- tad vēl ikdienā. Viņa dusmojas, ka bieži vien es aizkavējos darbā. Uzreiz ir drāma par to, ka es krāpju viņu- Mēs iesēdāmies mašīnā- Pat tagad saku, lai brauc līdzi iepazīties ar manu ģimeni. Uzmeta, redz jāstrādā.

-Neuztraucies, nāks nākamā. Viss nokārtosies.

-Bet tu pati biji iemīlējusies un ilgu laiku, pat vēl dažkārt atceroties raudi.

-Sīkā, tas bija pavisam savādāk.

-Ar ko tas atšķiras, ar to, kas viņam starp kājām.

Tantes seja mainījās no smaidīgas uz skumju. Viņa vēl aizvien pārdzīvo par šo mistiko vīrieti, lai gan nu jau aptuveni septiņi gadi ir pagājuši un viņai ir stabila laulības dzīve.

-Nē, jo mēs bijām ļoti ilgu laiku kopā.- viņa nopūtās -Sīkā, tu labi zini, ka cilvēki dziedina, bet to, ko esi patiesi mīlējis, to nekas neizdzēsīs no atmiņām.

-Bet varbūt Nataša ir TĀ mīlestība man.

Ar raižpilnu skatienu paskatījos uz Elizabeti.

-Neuztraucies, būs labi, ja arī viņa ir TĀ mīlestība. Tu viņu tāpat aizstāsi ar citu pēc kāda laika, gluži tā, kā to izdarīju es. Cilvēks dziedē ne laiks.

-Tiesa gan.

Paraudzījos atpakaļ skata spogulī, jau no lidostas tā mašīna mums seko. Es izvilku telefonu, atradu Natašas numuru. Pēc pāris pīkstieniem.

-Jā, draudziņ?

-Nedraudziņojies te. Pazvani savai mātei un pasaki, lai tas, kas man visu laiku seko, atstājas no manis.

Nataša aizrijās.

-Kā seko?

-Elementāri. Viņš man sāka sekot tai dienā, kad es piedzēros. Iespējams, ka seko ilgāk. -Elizabete paskātījās uz mani, viņas rokas sāka trīcēt.- uzgaidi, boo. Tā, Elizabet, tu zini apkārtceļus?

-Jā, a kas?

Paraudzījos atpakaļ spogulī atkārtoti. Nataša ik pa laikam ierunājās.

-Nu tak klusē, Nataša. Elizabet, izslēdz mašīnai gaismas.

-Bet tas ir bīstami.

-Dari, ko es tev lieku. Izslēdz, ārā ir tumšs. Mums būs vieglāk pazust no viņa.

-Kāpēc tev liekas, ka viņš seko.

-Jo viņš seko, jau lidostā ievēroju.

Nataša centās pievērst manu uzmanību.

-Boo, pasaki, ka es tevi atdevu, lai liek mierā manu ģimeni un mani.

Tante izslēdza gaismas, izbrauca līkumu un pēc līkuma nogriezās uz netālo ciematiņu. Ja izbrauc cauri ciematiņam, tad pa meža ceļu var iebraukt dzimtajā pilsētā, vienīgi pusstunda ilgāk jābrauc.

-Tiec galā pati.

Zvans atvienojās. Cenšanās atzvanīt viņai, nevainagojās ar uzvaru. Zvani tika atslēgti un pēcāk tika atslēgts pats telefons.

-Lena, tu kaut ko nesaki?

-Sīkā, labāk neiesaisties. Jo mazāk zini, jo labāk gulēsi.

-Nedirs, ja neuzzināšu vispār neaizmigšu. -Mašīna vairs neseko. – Paskaidro visu!

-Reāli ir tā, ka Nataša nāk no bagātas ģimenes.

-Tālāk.

-Kad mēs iepazināmies, aptuveni pēc mēneša mēs pārgulējām.

-Nu to es zinu, jā.

-Un tad es uzzināju, ka viņai jāaprecas. Es to uztvēru kā jociņu.- Paskatījos uz Elizabeti, ar galvas kustību viņa norādīja to, lai turpinu-es izšķīros no Roberta, Roberts mani piekāva. Nataša pasūtīja, lai piekauj viņu. Tad mēs divdesmit piektajā maijā oficiāli paziņojām, ka tiekamies. Mēs aizbraucām pie viņas vecākiem, viņas māte man sāka piedavāt faktu, ka, lai šķiros no Natašas. Es atteicos, tad deva naudu, bet es atkal atteicos. Es Natašu iespējams, ka pat ļoti, es negribēju ticēt, ka kaut kādas laulības ir svarīgākas par laimi.

-Tas ir biznes, grāmatās par to biju lasījusi, bet nekad neiedomājos, ka kaut kur vēl tas pastāv.

-Tas pastāv un vēl pietam tur apgrozās ļoti lielas naudas summas. Es nezinu, kā tas notiek un viss pārejais. Bet turpināšu par sevi un Natašu. Natašas tēvs Konors pateica, lai braucam prom, kamēr Natašas māte Izabella nav centusies man nodarīt pāri. Mēs aizbraucām no turienes. Bet tai pašā laikā Karolīna izšķīrās no sava saderinātā.

-Tu vēl ar viņu kontaktējies?

-Klausies tālāk- iemalkoju alu, ko tante bija sagatavojusi- Karolīna uztaisīja drāmu. Nataša piekrita tam, ka es ar Karolīnu satikšos un tā būs pēdējā reize. Visu šo laiku es ticēju, ka Nataša arī tic tam, ka mēs būsim kopā. Pat tad, ja viņa apprecēsies, mēs turpinātu tikties.

-Bet?

Elizabete apturēja māšīnu meža malā. Diezgan baisi. Tā kā modernās mašīnas ir elektroniskas vairāk vai mazāk, durvis noslēdzas automātiski, ja mašīna tika iedarbināta, bet apturot un neatverot durvis, durvis ir tāpat slēgtas.

-Bet.. Nekas neliecināja, ka briest kaut kas nelāgs. Es devos satikt Karolīnu, es izbļaustījos uz viņu. Bet ko Karolīna izdara, izģērbjas manā priekšā, papildus tam visam viņa man iedod bildes, kurās redzams, kā Nataša mani krāpa visu šo laiku.

-Un Nataša tik tiešām tevi krāpa?

-Klausies tālāk. Es steigšus pametu Karolīnas māju. Lieki piebilst, ka vēl aizvien dzīvo ar savu bijušo un bērnu tēvu. Devos pie Natašas.

-Mhm.

Iemalkoju savu mīļo dzērienu.

-A ko Nataša? Protams žubīte aiz dusmām aiztēsās pie Karolīna. Karolīna ar viņai iedeva bildes, bet tikai kur es esmu redzama-Man pienāca īsziņa- krāpjot Natašu ar Karolīnu. Nataša dusmu uzplūdā iecirta man sejā viskiju, centās izmest mani no mājas. Reāla drāma un histērija. Nomierinoties secinājām, ka bildes ir viltotas.

Tante iemeta mutē konfektes un košļājot teica.

-Es ceru, ka sarakstīsi gramatu pa šīto vaiprātu.

-Paga, paga, tālāk būs vēl labāk.

-Nu nu.

-Ieradās Natašas māte Izabella un mēs viņu izprovicējām. Mēs vārdiski uzbrukām par to visu. Izabella vienīgi atteica, ka mēs to nožēlosim. Pēc kāda laika ierados pie Džī mājās, viņa teica, lai netuvojos mēnesi tai mājai.

-Kāpēc?

-Izabella draudzēja kaut ko saistībā ar mani. Pēc tam, tai pat dienā Izabella taika mani un paskaidroja, ka, ja es turpināšu pīties ar Natašu, Džī cietīs. Un to, ka atņems Džī pašu svarīgāko viņas dzīvē.

-Un tas viss naudas dēļ?

-Aha. Protams, es piekritu, ka vairs nekad ar Natašu nekontaktēšos, kad viņa apprecēsies. Izabella bija saistībā ar šo žēlsirdīga.

-Tu tak saproti, ka tas izklausas slimi. Kā vispār kāds cilvēks var kontrolēt, kādu citu cilvēku dzīvi?

-Ko tu man prasi? Paskaties, pat šeit man seko. Man tik ļoti sāp, Elizabet. Liekas, ka sirds no krūtīm izrauda.

Viņa mani piespieda ciešāk pie sevis.

-Neraudi, mazuli.

-Es nevaru. Tu zini, kāda ir sajūta, ka tev atņem mīļoto cilvēku, ka tu pat neko nevari izdarīt un nedrīksti viņu uzmeklēt, ka ja uzmeklēsi kāds cits cietīs? Labāk, lai ciešu tikai es, ne visa pasaule.

-Diezgan gudrs gājiens. Bet varbūt vajadzētu aiziet uz policiju?

-Koropcija tur ir augsta. Izabellai atliek pavicināt naudu un tu esi pazudis. Es labāk atkāpjos Natašas pavisam.

Noslaucīju asaras.

-Es nezinu, ko teikt tev.

-Neko nesaki, nepiemini neko. Izliecies, ka viss ir lieliski.

Izņēmu telefonu un atvēru īsziņu.

“Lena, pietiek. Man tu apniki. Visu laiku apvaino manu māti,

It kā viņa būtu ķerta un liktu tevi izsekot. Pieaudz vienreiz.

NEKO ES NEVĒLOS PAR TEVI VAIRS DZIRDĒT. Tavas mantas nosūtīšu Džī.

Ceru, ka tevi vairs nekad mūžā neredzēšu,

Vajadzēja klausīt māti, kad teica, lai šķiros no tevis.

TU BIJI KĻŪDA. Izstrep savu savārīto putru pati.

Boo”

Saraucu pieri. Viss jau labi, bet, kāpēc viņa īsziņu pabeidza ar Boo, savu iesauku, ja jau ir tik nikna uz mani un ja jau grib šķirties? Nospiedu zvanīt pogu, pat nezvanas. Man iekšā iestājās tukšums. Izabella aizveda Natašu un Izabella sagrozīja viņas pratu. Gribu kliekt no sāpēm. Tās sāpēs liekas, ka lauž krūškurvi. Tas viss ir tik ļoti nepareizs un netīrs.

29 0 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt