local-stats-pixel

Kas pareizi, kas nepareizi? 27. Nodaļa1

29 0

Pavēru acis, saule iespīdēja acīs no spoguļa. Ienīstu to spoguli, katru sasodīto reizi viņš man iespīd acīs. Pagriezos uz sāniem un ar roku pārvilu pāri Natas pusei. Nav. Satvēru viņas spilvenu un ievilku viņas aromātu. Mājas. Manas mīļās mājas ir Nataša. Neesmu sen bijusi pie Džī. Jāaizdodas pie viņas. Džī ir jābūt brīvam, viņa nav zvanījusi, ka vajadzētu paņemt bērnus.

Ievēlos pa Džī mājas druvīm.

-Džī, tu mājās?

-Es, jā, bet vai tu neesi pazudusī Lena, kas tikai pa telefonu uztur sarunas?

-Reizums.

Viegli iesmējos.

-Kur tu biji?

-Sākumā pie Natašas vecākiem un tad pie viņas.

-Lena, es nezinu, ko tu esi sastrādājusi, bet šeit ieradās kaut kāda sieviete meklējot tevi.

-Ko viņa gribēja?

Mana sirds sāka sisties divreiz straujāk.

-Nezinu, neteica, bet appētīja to, ka šeit ir bērni un pasmaidīja.

-Džī, ja kaut kas notiek, nekādā gadījumā neuzticieties šai sievietei.

-Kāpēc?

-Tā ir Izabella, viņa ir Natašas māte, kas ir pret mums.

-Tad varbūt labāk izvācies no šeienes, es negribu izklausīties rupja, bet citu risinājumju, es nesaskatu.

-Džī, nē, tā nevar. Tu nevari izlikt mani uz ielas.

-Meklē, Lena, jaunas mājas, es nevaru riskēt ar saviem bērniem tava romāniņa dēļ

Kā tas vispār varbūt, kāpēc mani pēkšņi izmet.

-Džī, nedari to, es varu kādu laiku te nerādīties, bet tu nevari mani izlikt uz ielas.

-Labi, mēnesi nerādies šeit.

-Kāpēc mēnesi?

Aizdomīgi.

-Jo tad..

Viņa nepabeidza savu teikumu, jo ienāca viņas vīrs. Kāpēc tieši mēnesis, ko viņa zina, bet es nezinu. Tas rodas jautājums, ko zina Nataša, bet nezinu es.

Man no aizmugures brauca mašīna. Melni tonēti logi, melnā krāsā pati māšīna, lietie diski, mercedes markas mašīna. Viņš mani apsteidza un apstājās. No tā izlikās viena kājā un pēc tam otra. Nu ko vēl viņa izdarīs.

-Sveika, Lena.

-Izabell, tu mani neliksi mierā, vai ne? Kāpēc pagodināji Džī ar savu apmeklējumu? Netuvojies viņai!

-Nē, nē, es tev likšu. Pēc iespējas ātrāk būtu mana lielākā vēlme. Man negribas tev darīt pāri, tāpēc došu tev iespēju apsvērt visu tagad. Lēmumu esmu jau pieņēmusi.

-Nunu, sper tik ārā.

-Tu man atgadini mani pašu. Varbūt pēc gadiem iemalkosim glāzi tava iecienītāka viskija un apspriedīsim, kāda laime bija jūs izšķirt.

-Ķeries pie lietas! Negrasos te klausīties tevi visu dienu, man pie Natašas jāiet.

Viņai rokās atrodas aploksne, kuru sniedz man. Aiziet, nauda tiek piedāvāta.

-Es tev došu iespēju ierasties uz Šarlotes kāzām, bet, ja tu viņai tuvosies pēc kāzām, mēs varam iepazīstināt Džī un viņas bērnus ar jauku ciemiņu.

-Neaiztiec viņus. Bērni nav nepiekā vainīgi! Kāds viņiem vēl pietam sakars šajā visā?

-Es teicu, ka ir kāds sakars? Tu nepieņēmi manu lūgumu, lai tu šķiries no Šarlotes, tad Šarlote pārtrauca mani cienīt. Es piedāvāju naudu, tu atteicies, nekas cits man neatliek, kā aiztikt kaut ko, kas tev nozīmē ļoti daudz. It īpaši tā mazākā meitenīte, vai ne?

-Liec viņus mierā!

-Tad apsoli, ka nekad viņu neuzmeklēsi, kad es gribēšu viņu aizvest.

-Tu nevari man likt izvēlētie starp viņiem.

-Es tev nelieku izvelēties, es tev paskaidroju, kas notiks. Tu nekad dzīvē neuzmeklēsi Šarloti, ja arī uzmeklēsi vai arī veicināsi jebkādu kontaktu ar viņu. Džī varēs atvadīties no visiem tuvajiem. Un tu zini, ka Džī nāks pēc tevis un ar savām rokām atbrīvosies no tevis. Vieglāk kā jebkad. Baigi draņķīgā situācijā esi.- Viņa iesmējās- Es tavā vietā būtu paņēmusi naudu un nebūtu mani nokaitinājusi.

Izabellai šoreiz ir taisnība. Es nedrīkstu likt uz spēles Dži un viņas bērnus. Tas nav pareizi. Pat, ja es ļautu nodarīt pāri Džī, nav garantijas, ka Nataša piederēs man. Man ir jāatsakas no Natašas, tā būs labāk visiem.

-Labi. Es piekrītu, ka pēc kāzām es neuzmeklēšu viņu, bet līdz tam brīdim, lai viņa pilnībā pieder man.

-Ļoti laba izvēle, lieliska izvēle. Man prieks sadarboties.

-Tu mani piespiedi to darīt, es nekad neļaušu nodarīt pāri bērnam.

-Ullalā, nez, ko Šarlote teiks par šo. Piedomāšu vēl kaut ko klāt.

-Tev nesanāks likt viņai mani ienīst!

Pārdroši izaicnāju viņu.

-Neizaicini man pierādīt, ka spēju to izdarīt. Neaizmirsti, ka viņa ir mātes meita. Viņa nav tik jauka, kā viņa to tev rāda.

Izabella iekāpa mašīnā. Mercedes apgriezās un pazuda aiz līkuma. Lēnu garu tuvojos skolai- Natašas darba vietai.

Gāju lejā pa gaiteni. Apstājos pie atvērtajām durvīm. Vai maz kāds zina, kāda ir sajūta, ka tev atņem mīļoto cilvēku, vēl pietam tev zinot un ar tavu atļauju? Un tu neko nevari izdarīt. Nataša sēdēja pie galda. Svarki, kas ir uz auguma, aptuveni līdz celim. Raiba blūzīte, kas ir ielikta svārkos un kājās papēži. Mati sacelti uz augšu, viņa šūpina vienu kāju, kas pārlikta pāri otrai kājai. Ar roku viņa ir atblastījusi galvu, bet skatiens ieurbts mācību lapā, ko iespējams viņa labo. Nataša nopūtās, nolika pildspalvu un pārbrauca ar rokām pār seju. Nez par ko viņa domā.

-Boo?

-Aizver durvis pēc sevim.

Nataša izplūda asarās.

-Tev viss labi?

-Cik ilgi, Lena, mēs izliksimies, ka viss ir labi, ka nekas nav labi?

Nē, nē, nē. Nedrīkst būt šī saruna.

-Nē, mēs nešķirsimies!

-Nē, mēs nesķirsmies, tur jau tā lieta. Mūs izšķirs. Nevajadzeja šo visu tā ielaist. Tā bija kļūda. Tas viss ir tik ļoti nepareizi.

Es nokritu ceļos pie viņas un pārbraucu ar roku pār viņas matiem.

-Nesaki, ka tā bija kļūda. Tu esi mana laime.

-Bet tavai laime nevajadzētu atņemt tavu laimi. Tu esi nelaimīga, tu naktīs neguli. Tavs ķermenis bieži vien svaidās pa gultu. Tu kliedz pa sapņiem. Mana māte ir mūs uzveikusi.

-Nata, ko tu ar to gribi teikt?

Nataša mani piespieda pie savām krūtīm.

-Nekad nešaubies par to, ko es jūtu pret tevi. Izbaudīsim līdz pēdējam. Jo viss ticamāk, ka mana māte tevi ir informējusi par faktu, ka aizskars Džī un viņas bērnus, ja tu mani uzmeklēsi?

-Jā. Viņa mani tikko brīdināja par to.

-Lūdzu, nedari, Lena, neko pārgalvīgu. Viņa ir neprognazējama. Ja jau viņa atrada Džī un izpētīja pilnīgi visu par tevi. Nebūs labi.

-Bet man tikai ir viens jautājums.

-Kāds, draudziņ?

-Kāpēc viņa neaiztik manu ģimenei, bet gan Džī?

-Tava ģimene atrodās citā vietā, kur viņas rokas nestiepjas. Jā, labi, viņa var dabūt visko gatavu, bet vieglāk ir aizskart to, kas pēc tam ies pēc tevi, lai tu samaksātu par visu. Loģiski, ne?

Savilku seju. Hmm.

-Diezgan. Jo Džī mani atrastu pēc tam. Bet Alīna arī ir diezgan labs mērķi, kāpēc viņu neaiztiek?

-Draudziņ, labi vien ir, ka viņa necenšās aizskart Alīnu. Pietiek, ka Džī jau ir iesaistīta. Lai gan, ja Alīna zināja, kāda ir mana māte.

-Nesapratu.

-Nu kā, Alīna tad tika brīdināta, ka mana māte ir spējīga uz visu. Neticu, ja Izabella parādītos Alīnas durvju priekšā, Alīna viņu ielaistu iekšā mājā. Džī tad netika informēta par neko. Ai, labi, es nespēju loģiski izskaidrot to visu.

-Es domu, manuprāt, sapratu.

Kāpēc tas notiek ar mani, kāpēc tas notiek ar mani? Sasodīts, cik ilgi man ir jācieš? Viņa bija un ir mana pareizā un vienīgā. Tagad man atkal jāceļ viss no jauna? Oficiāli sākam tikties divdesmit piektajā maijā, bet guļam jau no marta sākuma. Nav ilgi un nav arī neilgi. Ir svarīgi kā jūties ar cilvēku. Natašas asaras izsūcās caur manu kreklu.

-Dodies uz mājām un netuvojies Džī mājai, labi?

-Jā, Dži arī man to lūdza, bet, kad es varēšu atgriezties?

-Draudziņ, tu zināsi- Nataša savācās- ej uz mājām un gaidi mani. Pavadīsim visu laiku kopā. Vēl pietam tev pēc mēneša jābrauc uz mājām.

-Jā, brauc lūdzu man līdzi.

-Draudziņ, mēs nevaram riskēt, kādam ir jāpaliek un jāpieskata viss, kas notiek.

-Ohh.

Nopūtos. Laiks iztek, kāpēc es neapstājos pirms es nokļuvu šitik dziļi. Kāpēc es neaizbēgu, kad man bija iespēja. Kāpēc es paliku un šobrīd plānošu savu pašnāvību, jo Dievs man atņēma sakumā Karolīnu, bet tagad Izabella atņem man Natašu? Tā ir klaja ņirgāšanās par mani. Nataša mani noskūpstīja un es pametu kabinetu. Riebjas viss.

Spārdot akmeņus devos uz priekšu. Kāda jēga vispār ir būt, ja viņa nepieder man. Lena, ievelc elpu un domā loģiski. Kāda pašnāvība, man ir tikai divdesmit. Dāmas nāks un ies, nevarbūt, ka Nataša būs iekalta man sirdi uz visu dzīvi. Neticu tam, pārak lēti tas skan. Neticu, ka cilvēku var tik viegli aizmirst. Atsēdos uz soliņa un ar rokām braucu pār seju. Domā Lena, domā. Neļauj sevi notriekt uz ceļiem. Atrodi citu, kura aizstās Natašu. Ar to būtu jāsāk, bet tas ir tik ļoti nepareizi. Debesis strauji savilkās tumšos mākoņos. Tas ir pierasti šeit. Te saule, te lietus. Vēl pēc desmit minūšu sēdēšanas no debesim sāka nākt lāsītes. Gar mani jau ir paskrējuši pieci skrējēji, kuri izbauda veldzējošās lāses no debesīm. Piecēlos un devos uz pagaidu mājām. Es jūtos kā pazudusi it visā, it kā nespētu savākt savu dzīvi vairs kopā. Un ka es to nekotrolētu, bet kontrolētu kaut kāda Izabella. Bagātnieku mahinācijas spēlītes.

29 0 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt