Pārbraucu ar roku pāri Natašas pusei. Nav viņa šeit. Piecēlos pussēdus gultā. Nataša trallinot nāca no vanasistaba.
-Kur tu dosies tik agri?
Ar neizpratni raudzījos viņā. Nata ierāpoja gultā un apsēdās jāteniski man virsū.
-Ar tēvu paskriet. Tu pagaidi mani un tad brokastosim.
-Ar māti esi runājusi?
-Lena, viņas reakcija bija pilnīgi normāla.
-Tik pat labi, Roberta rīcība bija pilnīgi normāla.
-Nejauc divas dažādas lietas.
Nataša pieliecās man klāt.
-Es nejaucu, man rūp, kas ar tevi notiek.
Nataša mani noskūpsrtīja un izlēca no gultas.
-Es eju paskriet un tad arī ēdīsim brokastis. Ja satiec manu māti, esi uzmanīga.
Nataša aizgāja. Ha-ha-ha, es bez viņas nekur neiešu. Nekustēšos no istabas ārā. Atlaidos atpkaļ gultā un centos iemigt. Kāda vairs gulēšana, nejūtos es te ērti un labi. Paņēmu telefonu no naktsskapīša. Alīna, jāpiezvana viņai.
-Čau.
Atskanēja pazīstama balss.
-Čau, kā iet Tutim-frutim?
-Dzīvojas ar savām mašīnām. Kā tev? Jūs jau esat pie Natašas vecakiem?
-Jā, negribi atbraukt pakaļ?
-Kas nu?
-Jau pirmajā dienā te bija kapitāls teātris. Visi zīmīgi stāvēja kāpņu augšā un pa vienam nāca lejā. Bez jokiem, kur es esmu iesaistījusies?
Piecēlos no gultas un sāku meklēt savas drēbes.
-Un kas tālāk?
-Viņas māmiņai, Izabellai, es konkrēti nepatīku, Nataša mani stādīja priekšā kā savu draudzeni. Lieki piebilst, ka visi stāvēja ar koka sejām un Natašas māte uzreiz spēra faktu ārā, ka šai jāapprecas drīz..
Iesmējos.
-Izklausās, ka tev tur jautri iet.
-ha-ha, baigi smieklīgi, labākā daļa sākās vakarā. Man šķiet, ka Natašas mātei ir acis pilnīgi visur.
-Kāpēc?
-Mazais dzird, ja?
-Aha.
-Labi, ļauj padomāt, kā nekaitīgāk to pateikt. -Alīna otrpus telefonam iesmējās-Gribējām nedaudz paniekoties pa gultu, pavārtīties nedaudz. Un līdz ko Nata liecās man klāt, tā Izabella klopēja pa durvīm.
Alīna atkal iesmējas, vismaz vēlvienam liekas smieklīgi tas.
-Paga, bet jums tak bijāt apģērbtas?
-Nu jā, neko jau nepaspējām. Es lauzos ar Natašu par to, ka nebūtu prātīga doma tā.
-Unikālas jūs esat.
Fonā var dzirdēt, kā mazais Tuti- fruti smejas. Alīnas dēls ieguva savu iesauku pavisam nejauši. Vienā reizē, kad satikāmies, bijām paēst un kafeijnīcā skanēja dziesma, kur bija vārdi ‘’Tuti-fruti”. Pēc kafeijnīcas mēs gājām pastaigāties un kopā ar mazo dejojām pa visu ielu. Kā Alīna saka- atliek viņam dzirdēt tavu balsi, ka paliek traks..
-Hallo, Lena, tu te?
Alīna mani atgrieza pie sarunas.
-Jā, jā. Jāiet lejā un jāapskata māja, bet, bez drošības Natašas, baigi baisi būs iet. Kā tev iet?
-Neko, pa māju dzīvoju, brivdienās ar vīru kaut ko padarīsim.
-Brauksiet pastaigāties un uzņemt bildes?
-Jā, vai arī paliksim mājās un noskatīsimies kādu filmu.
-Izklausās pēc laba plāna. –Vēlkot savu ādas jaku mugurā- Karolīna vakardien zvanīja. Viņas jaunais štucers pametis viņu.-Valdot smieklus teicu- Un tagad viņa grib, lai es nu skrienu pie viņas un mierinu viņu.
-Kāpēc pameta?
-To neprasi man. Nataša atnāca tai brīdī un man nācās izvēlēties, kura tad īsti ir mana prioritāte. Nata vai Karolīna.
-Karolīna?
Alīna sarkastiski pavaicāja un nosmējās.
-Jā, jā, tieši tā, bez viņas nekur vairs.-Sarkastiski atbildēju, kā man patīk cilveki, kuri izmanto sarkasmu- Nata savilka dusmīgu seju un teicu Karolīnai, ka man nav laika man ir mana prioritāte Nataša. Karolīna sāka raudāt, piemetināju, ka varam sarunāt tikšanos kādu citu dienu. Un Nataša pašapmierināti smaidīja.
-Tavu dzīvi drāma nekad nepamet. Tikko no vienas tiec vāļā, tā nākamā klāt.
Tas jau ir izveidojies, kā iekšējais joks, bet Alīnai ir taisnība. Pat, ja es paliktu mājās, drāma atrastu mani vienalga.
Iegāju virtuvē, kafija man tiešām šobrīd noderētu.
-Jaunkundz?
Pārsteigti vaicāja sieviete gados, kura ir ģērbta formā un ar priekšautu. Nesaprašanā skatījos uz viņu.
-Sveiki, es tikai atnācu uztaisīt kafiju.
-Ejiet labāk prom no šeienes, kamēr mājas saimniece nav Jūs šeit ieraudzījusi.
Piepacēlu uzaci un pavilku jakas rokas nedaudz uz augšu.
-Kundze, es šeit esmu pirmo reizi un visticamāk arī pēdejo reizi, mājas saimniece neiebildīs, ka uztaisīšu pati sev kafiju.
-Ļaujiet man to izdarīt. Viņa būs dusmīga uz manim
Sieviete baiļu pilni teica.Es saprotu, ka man jāpakļaujas ir viņu noteikumie, kā nekā tā ir viņu māja, bet kā tad, lai es zinu, kur var prasīt pēc kafijas un ēdiena. Nataša ir pietiekoši ilgi jau prom un viņa zina, ka es kļūstu nīgra un neapmierināta, ja nedabuju savu kafiju.
-Nē, nē, atpūšaties, pati uztaisīšu.
-Izabellas kundze būs dusmīga, labāk dodaties uz ēdamistabu, tūliņ atnesīšu kafiju.
-Esmu Lena Pārkere, kā Jūs godāt, kundze?
Pastiepu roku pretīm viņai. Ne visi bagātnieki ir tādi, kā Izabella. Nataša ir savādaka, kā arī viņas vecāksi brālis un tēvs. Esmu satikusi daudz ietekmīgus cilvēkus, kuri nezīmējas ar savu naudu un cenšas būt pieticīgi. Kundze noslaucīja rokas priekšautā, izplauka smaidā un paspieda man roku.
-Karmena, jaunkundz.
-Prieks iepazīties, es tiešām pati varu uztaisīt sev kafiju, Karmena.
-Vai, Jūs, jaunkundz, esat pirmais viesis, kas man uzrunā vārdā. -Karmena notrausa asaru.- Nē, nē, ejat, es uztaisīšu. Natašas jaunkundze paskaidroja, kāda kafija Jums garšo un pasūtīja brokastis, kad viņa atgriezīsies no skriešanas.
-Uzrunā mani vārdā, kamēr Izabella nav apkārt.
-Paldies, jaunkundz.
Šai mājā var arī apmaldīties, tas ir simtprocentīgi. Iegāju ēdamistabā. Galda galā sēdēja Izabella un dzēra kafiju.
-Labrīt, Izabell.
Viņa nievājoši paskatījās uz mani.
-Priekš tevis, esmu kundze. Piesēdi, es izpazīstināšu tevi ar dažām lietām.
Izabella ar roku norādīja krēslam, kas ir tieši viņai pretīm, pasmaidīju.
-Es pagaidīšu Natašu un tad jau piesēdīšu.
-Netēlo asprāti, Lena. Tu pazudīsi tāpat, kā Šarlotes pirmā mīlestība, ja nedarīsi, ko es tev lieku.
Pirmā mīlestība? Ir kaut kas, ko es nezinu. Pagriezos pret viņu un uzrāvu uz augšu jakas rokas.
-Droši, pazudini mani, dari, ko vēlies. Bet pēc manis nāks vēl un vēl. Pieņem faktu, ka Natai patīk sievietes un neliec viņai precēties.
-Tu domā, ka tas, ka viņai interesē sievietes, mani uztrauc? Precības ir biznes. Un man neinteresē vai viņa viņu mīl, vai mīl kādu citu. Mani interesē nauda, tas arī viss.
-Tad es nesaprotu, kur ir problēma, kāpēc tu vēlies no manis atbrīvoties? Ko es tev izdarīju? Viņa apprecas un mēs turpinam tikties.
Izabella piecēlās un tuvojās man.
-Jo tu man nepatīc, tu manai meitai esi sagriezusi galvu uz otru pusi. Es tev ieteiktu pazust, tu neiederies šeit. Neliec man smērēt savas rokas ar tevi, labprātīgi šķiries no viņas.
-Izabell, droši, rīkojies, kā jau pirms tam tev teicu, mani tas neuztrauc. Jo tavas meitas sirds pieder man pašlaik. Un tā ir arī Natašas izvēle šķirties, vai nē, tu tak to saproti, vai ne? Šai sarunai nav nekāda jēga.
Izabellu izveda no pacietības fakts, ka es nepakļaušos viņas spēlītēm. Man pārāk ir apnicis, ka mani vērtē zemāk tikai un vienīgi tāpēc, ka man nav biezs mags un bagāti senči.
-Tu vēl to noželosi, ka neņēmi vērā manu lūgumu.
-Klausies, tu man pat nepiedāvā naudu Natašas vietā, tu domā, ka es kāda muļķe esmu?
-Tā tad tevi var uzpirkt, kāda ir cena?
-Es tak neteicu, ka pieņemšu to tavu naudu.
Pasmējos par viņu. Izabella mani sagrāba pie krekla.
-Tu spēlējies ar uguni.
Mūsu sarunu pārtrauca durvju atvēršanās, pa kuram ienāca Nataša, Konors un mājkalpotāja Karmena ar manu kafiju.
-Māt, kāpēc tu šobrīt es ieķērusies Lenai kreklā?
Paskātījos Izabellai acīs un pasmaidīju. Viņa klusi nočukstēja.
-Šis vēl nav beidzies.- Atlaidās no manis un devās Natašas virzienā, es pagriezos uz riņķi un ieliku rokas sānos- Meitiņ, Šarlotīt, man nav izskaidrojums- Izabella pielika Nataišai roku pie sejas- Ej nu, nomazgājies un nāc brokastīs.
Karmena pasniedza man tasi ar kafiju, Nataša aizdomu pilna paraudzījās uz mani un tad uz Izabellu.
-Draudziņ, - Nataša uzrunāja mani, Konors kā jau parasti klusēja- tu nāksi man līdz.
Pasmaidīju, paskatījos Izabellai acīs, noliku tasīti uz galda un sekoju Natašai.
-Kāpēc viņa tevi tā turēja?
-Lika saprast, ka ļoti nepatīku, tas arī ir viss.
-Kāpēc man liekas, ka tu man tagad melo?
-Es nemeloju-Raugoties uz viņas pēcpusi, sekoju viņai- viņa man par tavām kāzām dikti sprēgāja.
-Es parunāšu ar savu māti.
-Nevajag, mēs tāpat brauksim prom drīz.
Satvēru Natas bikšu malu un pavilku uz atpakaļu.
-Uja, uja, kas ta šitais pa gājienu tev?- Viņa aplika man rokas ap kaklu- Es dievinu, ka tu staigā ar to ādas jaku virsu, tik brīnos, kā neguli vēl viņā.
-Ej nomazgājies..
Sabučoju viņu.
-Nepievinosies man? Liksi vienai mazgāties?
Viņa savilka suņa saktienu.
-Aha, šoreiz, jā, ka tik tava māte neparādas.
-Vai arī Karolīna.
Tagad mums abām ir liets vai cilvēks ar ko no sirds var pakacināt nedaudz- pašas sevi.
