Mamma gulēja gultā un vērās sienā. Es piesteidzos viņai klāt un kārtīgi samīļoju viņu.
-Mammuci, viss kārtībā.. Nomierinies.- Viņa uzlika galvu uz mana pleca un sāka raudāt.
Lai viņa nomierinātos, piedāvāju viņai tēju. Zināju, ka tas viņai palīdzēs. It īpaši, ja pielikšu arī nedaudz medu. Mēs nogājām lejā, un mums priekšā jau bija Guntis un taisīja mums tējas. Tā mēs mazliet pasēdējām viesistabā, kamēr izdzērām tējas un nomierinājāmies. Es pavadīju mammu līdz istabai, pagaidīju, kamēr viņa aizmigs, un tad pati devos pie Gunta. Viņš sēdēja uz gultas un skatījās uz mani. Mana sirds sāka dauzīties. Mēs ielīdām gultā un es pagriezos ar muguru pret viņu.
-Aleksa, pasaki visu, ko tu šobrīd domā.. Es zinu, ka tevi kaut kas nomāc. - Viņš runāja nedaudz uztraukti. Es dziļi ievilku elpu un mēģināju uzsākt sarunu.
- Gunti.. Es nevaru tev to pateikt. Es jau neskaitāmus gadus vienkārši nevaru saņemties un tev pateikt visu, ko domāju par tevi..
Viņš iedeva man buču uz vaiga un apskāva mani.
-Aleksa, es tevi mīlu. Un ne kā labāko draudzeni vai kā māsu. Kā meiteni. Bet es zinu, ka tu nejūti to pašu pret mani.
Es neko neatbildēju un tā mēs klusējām. Es izlikos, ka esmu aizmigusi, jo man vairs miegs nenāca.
-Es tevi arī mīlu, Gunti...- šos vārdus izteicu tikai tad, kad viņš bija iemidzis.
Es negulēju visu nakti, un kad redzēju, ka saule lēc, piecēlos un izgāju uz balkona. Tur es sēdēju ļoti ilgi. Paskatījos telefonā. Pulkstenis rādīja tikai pus 7. Tā kā ārā bija vasara, man nebija auksti. Domāju par to, ko Guntis man naktī teica. Man nebija ne jausmas, kas notiks tālāk. Es un mamma nevarējām te palikt visu laiku.. Man bija kaut kas jāizdomā. Diemžēl, pilnīgi nekas prātā nenāca. Vecmāmiņa dzīvo 200 kilometru attālumā, bet mammai šiet ir darbs. Ko lai es daru?
