local-stats-pixel

Kas es patiesībā esmu.3.0

 65  0

Sema gribēja atvainoties.Viņa gribēja paskaidrot un atzīties no sirds.Bet visas ļaunās atmiņas smacēja meiteni nost.Tāpēc viņa pameta visu,kā parasti,un atgriezās Spānijā.Azimirsa par Sāru un to,kā viņa sadzīvos ar jaunumiem.Briesmīga rīcība,bet vienīgā,kam Semai pietika spēka.

Šoreiz pat siltā saule nespēja nomierināt un izkliedēt domas.Semai vairs nebija nevienas asaras,kas varētu lauzties uz āru.Un,no vienas puses,tas bija labi.Vairs nebūs jātērē lieka enerğija raudāšanai.No otras-ne tik ļoti.Tagad viņa bija tikai salauzta lelle:bez emocijām,bez intereses,bez jūtām un ar nedzīvu skatienu.Sema izkrāmēja savas somas.Sakārtoja savu istabu perfektā kārtībā un iedeva naudu savam sulainim,lai tas viņas vietā samaksā par vēl mēnesi šajā viesnīcā.Puisis darīja kā likts,bet viņš nebija akls.Viņš redzēja,ka meitene,kurai viņš kalpo,ir mainījusies.

Sema aizgāja uz bāru.Tā bija viņas pirmā reize,ieejot bārā.Sema bija ģērbusies tajā pašā kleitā,kuru vilka uz bērēm un nebija no tās izkāpusi līdz pat šim mirklim.Meitene paspēja izdzert tikai pāris glāzes ar spēcīgu dzērienu,kad blakus pēkšņi apsēdās puisis,viņas sulainis,tērpies ikdienas drēbēs,nevis melni baltajā uzvalkā.

"Sveika!" viņš smaidīja.

Taču Sema neslēpa savu apjukumu un pārsteigumu.

Puisis atkal sacīja:"Ko?Tu domā,ka man nepastāv dzīve ārpus viesnīcas?Nu...tagad tu zini,ka pastāv!"

Meitene savieba seju,izdzerot vēl vienu glāzi.

"Kas tas ir,ko tu dzer?" spāņu puisis vaicāja,skatoties uz Semas glāzēm,kas rindojās viņai apkārt.

"Martini.Kāpēc tu esi šeit?" viņa stingri prasīja.

Puisis pasmaidīja savu silto smaidu:"Sāksim ar to,vai tu maz zini,kā mani sauc?"

Sema sarauca pieri,cenšoties domāt:"Kails?Man liekas,ka tevi sauc Kails."

"Un tev ir pilnīga taisnība!" viņš divreiz sasita plaukstas."Tagad pie jautājuma,kuru tu man uzdevi...Es esmu tev blakus bijis nepilnus sešus gadus.Un es esmu tevi iepazinis un iepazinis tavas problēmas,lai gan tu par tām nerunā nemaz.Un man rūp,kas ar tevi notiek,un šobrīd es redzu,ka nenotiek nekas labs.Tāpēc,es tevi lūdzu,ne aiz ziņkārības,bet aiz vēlmes palīdzēt-pastāsti,kas notiek!Pastāsti,un es garantēju,ka viss nokārtosies!"

Sema uzsita dūri pa leti,un pašai nejūtot,kļuva dusmīga:"Tev nav ne jausmas ,ko tu man lūdz un ,kas notiek manā dzīvē.Un es tev silti ieteiktu palikt ārā no tās,pirms es neesmu salauzusi arī tavu sirdi!"

"Manu sirdi nevar vairs salauzt,tāpēc ka tā vēl nav sadzijusi.Un es zinu,ka ar tevi ir tāpat.Uzticies man,Sema!"

"Kā es varu par to runāt,ja tas mani grauž no iekšas,dursta un moka katru reizi,kad es par to tikai iedomājos!?Tev nav ne jausmas,ko es esmu izdarījusi!Varu saderēt,ka tiklīdz to uzzināsi,tu arī vairs negribēsi mani redzēt.Tapēc lūdzu-atgriezies viesnīcā," Semas galva iekrita meitenes plaukstās.

"Tieši tāpēc tas tik ļoti tevi moka-jo tu visu glabā sevī,uz saviem pleciem!Tiklīdz tu tiksi no šīs nastas vaļā-viss nokārtosies.Es zinu!" Kails uzlika plaukstu uz Semas pleca.

"Un kā tad tu to varētu zināt?" viņa nomurmināja,slēpjot savu seju plaukstās.

Kails ievilka dziļu elpu:"Kāpēc tu domā,es esmu šeit?Kāpēc tu domā,es daru to,ko šobrīd daru-kalpoju citiem?"

Sema pašķielēja uz puisi caur pirkstiem.

"Jo es darīju ļaunu.Es liku citiem kalpot sev.Un vēlāk kaut kas notika,un pār mani nāca apskaidrība.Tāpēc es izvēlējos sevi sodīt,kalpojot citiem,"

Nu jau Sema bija izlīdusi pa visam no savu plaukstu slēptuves:"Kas ir tas,kas notika...?"

"Manu draudzeni nogalināja.Manis dēļ!"Kaila acis kļuva stiklainas."Tas ir daudz sarežģītāks stāsts,bet runa nav par mani,bet gan par tevi!Kā tad būs?"

Sema ilgi un rūpīgi lūkojās Kaila acīs.Viņa nezināja ne pusi no visa stāsta,un viņu tas nemaz neinteresēja,bet puiša acis pateica,ka nekas nevarētu būt ļaunāks par to,ko izdarīja Sema.Bet Kailam bija taisnība.Vajadzēja izstāstīt kādam,dziļi sirdī viņa jau sen to gribēja izdarīt,tikai nebija neviena,kam to izstāstīt.Normālā gadījumā,viss tika stāstīts māsai,bet tas bija vairāk kā skaidrs,ka šis nebija normālais gadījums.Un tagad uzradās Kails,kura siltās un gaišās acis lūdz uzticēties viņam.Tā kā bija pagājuši seši gadi,kopš Sema nolēma visu paturēt pie sevis un mēģināt sadzīvot ar savu izpostīto dzīvi,šis likās ideāls laiks atbrīvoties.

Viņa iesāka runāt saltā balsī:"Es esmu briesmīgs cilvēks...Pirms sešiem gadiem nomira mans brālis,kuru es ļoti mīlēju.Tas bija pirmais trieciens.Nebija nekas,ko es varēju darīt.Es vainoju visus,izņemot pati sevi.Tad mana labākā draudzene visu šo laiku mani izmantoja,lai tiktu klāt manam brālim,bet tiklīdz viņš nomira,viņa pasūtīja mani trīs mājas tālāk,skatīdamās man tieši acīs.Tas bija otrais trieciens..."

Sema pēkšņi apklusa un sažņaudza savas dūres tā,ka apgrauztie,nelīdzenie nagi atstāja asiņainas brūces meitenes plaukstās.Kails redzēja,cik ļoti viņa cīnās pati ar sevi.Viņš saņēma Semas plaukstas un burtiski atlauza tās vaļā.

Puisis paturēja meitenes plaukstas savējās un klusi sacīja:"Viss ir labi.Tev ir jāturpina.."

Sema ierāva galvu pelcos,aizmiedza acis un sarauca pieri,cenšoties izdabūt vārdus pār lūpām:"Es.Nevaru."

"Jā,tu vari!Tici man,tu esi spēcīgāka nekā tu domā!"pat Kailam draudēja izlauzties asaras,skatoties uz Semu.

Meitene ievilka dziļu,garu elpu un ļāva vārdiem plūst kopā ar asarām,kuras nesen bija pazudušas,likās uz visiem laikiem.Bet te nu tās atkal ir:vēl histēriskākas,vēl sāļākas.

" Savukārt,es biju samīlējusies Sāras,savas māsas labākajā draugā.Es nolēmu viņu vienu dienu izsekot,kad viņš devās prom no mūsu mājas.Bija tumšs.Es sekoju viņam uz kaut kādu būdu meža vidū.Paliekot ārpusē,pa tās mazo logu es redzēju kā viņu noslepkavo.Es redzēju,kā noslepkavo manas māsas labāko draugu un nolēmu to paturēt pie sevis tikai tāpēc,ka viņš man to palūdza,jo biju tik ļoti iemīlējusies viņā,ka biju gatava darīt,jebko,ko viņš lūdz!Tas bija pirmkārt!"

Sema salūza atkal no jauna.Viņa iekliedzās un izskrēja no bāra,cieši turot savu roku zem krūtīm,mēģinot sevi saturēt kopā.Kails izskrēja viņai pakaļ un atrada meiteni ceļos tupjam uz asfalta.Kails uzrāva viņu augšā un saņēma ciešā apskāvienā.Sema raudāja un pūlējās pateikt visu līdz galam.

"Es biju tik stulba.Tik jauna un dumja.Es meloju pati savai māsai sešus gadus,ļaujot viņai domāt,ka viņas labākais draugs ir dzīvs,tikai pametis viņu!Un otrkārt es tiku mocīta,un graizīta ar nazi,un sista,lai sodītu mani par to,ko redzēju!Šis bija otrs iemesls,kāpēc es izvēlējos bēgt.Es biju,un esmu tik vāja,tik nožēlojama,ka izvēlējos pazust no māsas acīm,pazust no skumjām par brāļa nāvi,pazust no draudzenes nodevības.Es izvēlējos bēgt pati no sevis,bet pat muļķim skaidrs,ka nekur tālu es neaizbēgu un nekad neaizbēgšu!"

Semai bija sajūta,it viņa kustu.Jā,daļa no smagās nastas bija nost no Semas pleciem.Bet tas nemaina nevienu faktu.Tā viņa stāvēja, iekrampējusies Kaila kreklā un iespiedusi seju puiša plecā.Kails turēja meiteni savā ciešajā,mierinošajā apskāvienā,ļaujot Semai raudāt minūti,pēc minūtes,kas pārvērtās stundā.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000