Kārtējais apmāns #154

Hey! Jauna daļa ir klāt!! Soory, ka īsa :(
Un par,kārtējām,kļūdām :( Ceru,ka,kāds vēl lasa ! ;)

http://tspoki.tvnet.lv/literatura/Kartejais-apmans-14/715482

"Jūs neesat labs pāris..."
"Ko?!? Kapēc?"
"Meitiņ,padomā! Tu esi parasta lauku meitene,bet viņš ir no bagātas ģimenes."
"Nu un? Mēs mīlam viens otru!"
"Es nedomāju,ka viņam ir vajadzīga kaut,kāda lauku meitene!",es sāku raudāt,jo mammas vārdi mani sāpināja.
"Un,kā tad vecmamma ar vectēvu? Opis arī bija tiem laikiem diezgan turīgs,bet ome gan nē. Viņi iemīlējās un gandrīz vai uzreiz aprecējās!",es to veljoprojām atcerējos,visi vecmammas stāsti man vēljoprojām ir palikuši atmiņā. Viņa man daudzko stāstija no savas jaunības. Vecmamma mani saprata labāk pat par miesīgo māti.
"Bet,meitiņ...",viņa iesāka,bet es viņu pārtraucu.
"Tas,ka viņš ir turīgāks nenozīmē to,ka mums nekas nevar sanākt. Mēs gaidām mazuli un būsim laimī..",nepabeidzu teikumu,jo gar acīm palika melns un es nokritu,jutu,ka mani krata,modina,bet bezjēdzīgi. Pēdējais ko dzirdēju ir tas,ka kāds ieiet virtuvē.
Pamodos nezin,kur. Guļu gultā labajā stūrī ir televīzors,blakus gultai tumbiņa,pie loga galds un krēsls, taisni kaut,kādas baltas durvis. Sienas bija gaišā krāsā,bet grīda bija koka. Kāds iegāja pa durvīm,bet nejau tām,kas taisni,bet no citām,kas ir pa labi.
"Beidzot tu pamodies!",puisis mani noskūpstīja manu pieri.
"Kur es esmu?",jautāju.
"Slimnīcā.."
"Kapēc?!"
"Tu noģībi. Ja tu vēlreiz noģīpsi tas var kaitēt mazulim.."
"Piedod.."
"Tev nav par ko atvainoties!"
"Vari man kaut ko apsolīt?"
"Jā ko?"
"Apsoli,ka tu nekad mani nepametīsi,līdz nāve mūs šķirs! Lūdzu apsoli!"
"Kāpēc tik pēkšņi,ko tādu lūdz?"
"Apsoli!",pateicu nedaudz skaļāk
"Lab',lab', apsolu!",viņš pateica un noskūpstīja mani.
"Kad mani laidīs mājās?"
"Ganjau,ka šodien." ,viņš uzsmaidīja.
"Var uzdod tev jautājumu?"
"Droši!",uzsmaidīju.
"Kāpēc tu raudāji?"
Nezināju vai man melot,vai teikt patiesību. Pateicu patiesību.
"Mana mamma uzskata,ka mēs neesam labs,pāris,jo tu esi no bagātas ģimenes,bet es no laukiem.."
"Mulķības! Galvenais ir tas,ka mēs mīlam viens otru!",viņš pateica un noskūpstīja mani.
-------
"Šodien es palieku pie tevis!",Rihards stingrā,bet tajā pašā brīdī mīļi pateica,kad iegājām manā dzīvoklī.
"Labi!",pasmaidīju
"Ko tagad darīsim?"
"Es iešu pagatavošu vakariņas,bet tu vari...",nepabeidzu,jo Rihards mani pārtrauca.
"Bet es varu tev palīdzēt!"
Es aizgāju pārģērbties,bet Rihards tajā laikā grieza gaļu. Iegāju virtuvē un sāku mizot kartupeļus. Mēs pagatavojām kartupeļus ar ceptu gaļu un salātiem. Ātri vien to visu arī notiesājām. Es nomazgāju traukus.
"Noskatāmies,kādu filmu?",Rihards jautāja.
"Labi!",uzsmaidīju.
Mēs skatījāmies šausmeni "The grudge" Man bija ļoti bail,bet Rihards skatījās to,kā parastu filmu. Nekādas reakcijas.. Kā,tas ir iespējams? Vienīgais mierinājums bija Riharda roka uz mana pleca. Pēc,kādām 40 minūtēm filma beidzās un mēs nolēmām iet gulēt,kā nekā man rīt arī jāiet uz darbu.
Piecēloa sešos Riharda nebija blakus,nevar būt,ka šī guļava tik agri piecēlās. Sajutu patīkamu smaržu,siekalas uzreiz saskrēja mutē,tāpēc izlīdu no gultas un devos uz virtuvi.
"Mmm,kas te tik labi smaržo?",jautāju pie plīts stāvošu puisi.
"Pankūkas ar tavu mīļāko ievārījumu.",viņš uzsmaidīja.
Kad viņš uzcepa pēdējo pankūku piegāju pie viņa un noskūpstīju. Viņš man ielika trīs plānās pankūkas ar ķiršu ievārījumu. Ātri tās notiesāju un devos taisīties. Sākumā nomazgājos dušā,izžāvēju matus, uzkrāsojos uzģērbu gaišas džinsu bikses,blūzīti,kedas un melnu ādas vējjaku,noskūpstīju Rihardu un devos uz darbu,šoreiz braucu ar mašīnu. Atslēdzu durvis un gaidīju darba kolēģus un klientus. Pirmā kliente bija,kāda sievite gados, viņai vajadzēja nogriezt matus,pēctam vajadzēja nolīdzināt matus mazai meitenītei viņai bija,kādi 4 gadi, tas nebija pārāk viegli,betes ar to tiku galā. Nākošais bija puisis,kam arī vajadzēja nogriezt matus,viņš bija diezgan simpātisks,bet man ir Rihards un es viņu mīlu. Tumšmatainais puisis bija diezgan dīvains,jo viņš kaut ko nomurgoja,par to,ka man esot kaut kāds spēks,ka mēs esam vienoti un bla bla bla, es par to vienkārši pasmējos. Viņš man pat iedeva savu telefona numuru. Pēdējā mana kliente bija Riharda vecākā māsa viņai vajadzēja ielokot matus. Pēc garās darba dienas,beidzot varēju doties mājās. Atbraucu uz mājām,kur mani jau sagaidīja Haci un Rihards. Mēs ar Rihardu tagad pārsvarā dzīvojam manā dzīvoklī,jo tas ir lielāks.
*Apmēram pēc divām nedēļām*
Šodien mans brālis precas. Esmu tik laimīga itkā pati precos. Vakar aizvedu Haci pie vienas no savām draudzenēm. Šodien visu dienu taisos. Matus salokoju, uzklāju make-up, uzģērbu bēšīgu kleitu,apliku ap vidukli brūnu jostiņu,uzģērbu melnu žaketi un melnas augstpapēžu kurpes. Ieskatījos spogulī man patika mans atspulgs. Uzsmaidīju tam un sadzirdēju,ka kāds zvanīja pie mana dzīvokļa durvīm.
"Sveiks!",pasveicināju pretī stāvošo puisi.
"Sveika!", viņš mani noskūpstīja.
"Nāc iekšā es tikai paķeršu somiņu un mēteli.",somiņā ieliku telefonu,maku un atslēgas. Uzģērbu savu melno mēteli,izgājām no dzīvokļa,aizslēdzu durvis un mēs devāmies un Riharda melno BMW. Sākumā nopirkām puķu pušķi un tad devāmies uz baznīcu. Gandrīz nokavējām sākumu,tāpēc uzreiz devāmies ieņemt savas vietas. Markus jau stāvēja pie priestera un gaidīja savu līgavu un tur viņa ienāk,pa lielajām apzeltītajām durvīm, skaistā,kuplā kāzu kleitā, ar garu plīvuru, smaidoša. Pag' ko? Viņa ir stāvokli? Viņas punci stipri nevarēja pamanīt,bet takā esmu stāvoklī es to tomēr pamanīju. Es iedomājos sevi Aivitas vietā,bet Rihardu Markusa vietā. Pēkšņi manas pārdomas pārtraucēja priestera jautājums.
"Markus,vai tu būsi kopā ar Aivitu,gan priekos,gan bēdās. Laimē un nelaimē. Apsoli viņu mīlēt vienmēr?"
"Apsolu!",viņš pasmaidīja Aivitai.
"Aivita,vai tu būsi kopā ar Markusu,gan priekos,gan bēdās. Laimē un nelaimē. Apsoli viņu mīlēt vienmēr?",viņš atkārtoja savu jautājumu,bet šoreiz līgavai.
Viņa klusēja.
"Aivita? Es lūdzu jūs atbildēt!"
Viņa klusēja, vienkārši klusēja un pēkšņi izskrēja no baznīcas. Visi bija šokā. Katrs kaut ko savā starpā apsprieda.