Mūsdienas.
Ralfa skatpunkts.
Ieeju pa kluba durvīm un vēroju ļaužu pūli. Manas acis meklē kādu sievieškārtas pārstāvi, kuru šodien savaldzināt, lai beidzot rimtos sasprindzinājums. Sirdī esmu pārliecināts, ka man to izdosies atrast, taču apzinos, ka tā nebūs tā, pēc kuras šobrīd alkstu.
Dodos bāra virzienā un apstājos. Pie bāra ieraugu viņu. Samirkšķinu acis, jo nespēju noticēt. Sāra stāv pie bāra kopā ar Katrīnu un vēl dažām meitenēm. Viņa smejas un uzvedas tik brīvi, ka nav iespējams salīdzināt ar to, kāda viņa ir darbā.Viņa apģērbusi zaļu kleitu, acīs deg tāda dzirkst, kas spētu savaldzināt pat kapa sargu.
Bārmenis salej šotu glāzes un viņas saskandinādamas, uzreiz izrauj tās sausas. Sāra kā maza meitene ar plaukstas virsu noslauka sev muti, nošķobas un atplaukst sirsnīgā smaidā. Sieviešu kompānijai pietuvojas pāris puiši, kuri uzsāk sarunu. Redzu kā Katrīna sarosās un viņas augums izstaro perfektu sievišķību. Sarkanā kleita perfekti izceļ ik katru Katrīnas burvīgo ķermeņa izliekumu. Visi smejas, kas liek domāt, ka viņiem ir jautri. Redzu, ka gaišmatis blakus Sārai ir pilnīgi apburts, viņš lūkojas uz Sāru pat nemirkšķinot acis.
Ar interesi vēroju notiekošu un gaidu turpinājumu šai izrādei, bet man par vilšanos, Sāra pastiepjas viņam pretī un noskūpsta viņu. Krūtis iedzeļas greizsirdība, taču tas nav viss. Viņš uzliek roku uz viņas pēcpuses, sieviete to pastumj augšup un noskūpsta vīrieti vēlreiz.
Es niknumā metos cauri pūlim, lai to visu apturētu, taču brīdī pirms es sasniedzu kompāniju, redzu kā gaišmatis aizlido prom no Sāras. Viņai priekšā nostājas garš vīrietis ar tumšiem matiem un sāk draudēt zemē guļošajam. Sāra izskatās pamatīgi izbijusies un šokā. Visi stāv apmulsuši un vēro notiekošo. Gaišmata draugi palīdz tam piecelties un dodas citā virzienā.
- Pazūdi prom no manām acīm! - Sāra aptvērusi notiekošo, vīrieti pagriež pret sevi, uzkliedz tam, un ar labo roku iesit tieši pa degunu.
- Tu esi ķerta! - vīrietis iesaucas, saķerdams degunu.
Arī Katrīna attopas un tas, ko es redzu mani pārsteidz - no jaukās meitenes tēla nekas nav palicis pāri. Viņa kā sakaitināta lauva nostājas Sāras priekšā, ar labo roku pieglauzdama sievieti sev tuvāk kā sargājot.
- Tu ko nesaprati? - viņa vīrietim uzšņāc un ir skaidri redzams, ka viņa ir gatava saplosīt šo svešinieku, ja viņš kaut centimetru tuvosies Sārai.
Es negribētu būt šī vīrieša vietā, pie sevis prātoju. Mani pārsteidz šo sieviešu attiecības, vēl nekad nav nācies redzēt, ka kāda sieviete otru tā sargātu. Viņas ir gluži vai gatavas uz visu otras dēļ. Tas ir mulsinoši.
- Mēs vēl tiksimies! - vīrietis nosaka Sārai, paliecies tā, lai var ieskatīties sievietes acīs. Varbūt tikai man tā šķiet, bet varu derēt, ka tajās uz īsu mirkli pamanīju uzplaiksnījam bailes. Viņš pagriežas un, laužoties cauri pūlim, dodas prom. Mīļā Sāra, Tu man esi parādā pasaciņu, nodomāju.
Pēkšņi uzrodas apsargs un veras riņķī. Bārmenis nikns tam uzbļauj, ka viņš ir nokavējis, un viss ir veiksmīgi nokārtots. Apkārt var dzirdēt smieklus, kas, manuprāt, ir vērsti pret apsarga ''izdarību''. Kad skatienam vairs nav redzams šis vīrietis, Sāra un Katrīna atslāpst. Sāra pagriežas pret leti, pasūta vēl šotus. Tikmēr Katrīna no mugurpuses apskauj draudzeni un čukst tai ausī. Pārējās meitenes pietuvojas un mēģina ar jokiem atgriezt iepriekšējo jautrību.
- Viss ir kārtībā, dodat man brīdi un viss atkal būs labi, - dzirdu Sāras balsi.
Bārmenis noliek šotus uz galda, Sāra paņem vienu un izdzer, atkal turpina vērties taisni uz priekšu, nevienam nezināmā punktā. Es apstājos pie letes sievietei blakus, viņa manīdama kustību, paskatās manā virzienā.
- Tevis tikai šeit trūka! - viņa nikni izmet un izdzer Katrīnai domāto šotu.
