Sāras skatpunkts.
Vidējas miesas būves, noteikti garāks par mums abām, iededzis tumšmatis pienāk pie mūsu galdiņa. Es jau redzu kā Katrīna apmierināta, liek lietā visu savu sievišķību un kautri jautā: "Vai, kungs, ko vēlējās?"
Es valdu smieklus, šis scenārijs ir izspēlēts miljoniem reižu un vienmēr ir beidzies ar vienu un to pašu - kādai no mums tiek svelmaina nakts. Jūtot savu nogurumu, es piemiedzu ar aci, tā dodot ziņu, ka šis vīrietis oficiāli ir viņas upuris. Viņa man uzsmaida un atkal pievēršas viņam.
"Vispār es vēlējos ar jums iepazīties," viņš ierunājās un man vēdera lejasdaļā iesmeldzās - dievinu vīrišķīgas balsis. "Es esmu Ralfs, kā sauc jūs?" viņš turpina un sniedz man roku, cieši skatoties acīs. Zilas, tumši, tumši zilas. Es nevērīgi saņemu viņa sniegto roku, neieinteresēti pasmaidu un saku: ''Esmu Sāra, priecājos!''
Šodien man nav vēlmes koķetēt ar kādu vīrieti, es tīkoju tikai pēc aukstas dušas, un smaržīgas gultas veļas. Katrīna vēl pateicīgāk man uzsmaida. Saņēmusi Ralfa roku, ar savām zaļajām acīm viņa prasmīgi apbūra viņu: ''Katrīna!''
Viņš nedaudz apmulsis, atlaiž viņas roku un jautā: ''Vai drīkstu pievienoties?''
Katrīna it kā sašutusi paceļ acis pret griestiem un saka: ''Bet protams!''
Vērojot šo šarādi, es valdu sevi, lai neiespurgtos kā pusaudze, taču ar katru mirkli tas kļūst grūtāk un grūtāk. Manās acīs noteikti nevaldāmi lēkā smieklu dzirksteles, jo Katrīna zem galda man viegli iespēr.
"Man steidzami jāpiezvana," es izgrūžu, paķeru telefonu, kas stāv blakus šķīvim un izeju no kafejnīcas. Meklējot telefonā Roberta numuru, skaļi ķiķinu. Roberts ir mans un Katrīnas draugs, starpcitu, arī kopš vidusskolas. Viņš ir neaprakstāmi iemīlējies Katrīnā, bet mēs izliekamies to neredzam. Viņa to dara, jo negrib viņu sāpināt. Manuprāt, tas ir tādēļ, ka arī viņai ir jūtas pret Robertu, tikai vēl nav īsti gatava pati to sev atzīt. Es tā daru, jo zinu, ka bez viņiem abiem man citu īstu draugu nav - negribu pazaudēt ne vienu no viņiem.
"Jā?" Roberts mazliet samiegojies jautā man.
''Tu guli?'' es sašutusi iesaucos, jo Roberts ir kā vienmēr uzlādēta baterija, pilns enerģijas.
''Iesnaudos pie televizora. Kaut kas noticis?'' viņš, arvien aizsmacis, interesējās.
''Es gribēju lūgt, vai Tu būtu mīļš puika un atbrauktu man pakaļ līdz kafejnīcai, kur ar Katrīnu ik trešdienu vakariņojam. Izskatās, ka šonakt viņa gulēs citur,'' es to saku nevērīgi un smejoties, taču lieliski zinu, ka Robertam tas nepatīk, arī mani neiepriecina doma, ka sāpinu viņu, taču, kā jau teicu, viņš domā, ka es nenojaušu par viņa jūtām, lai tā arī paliek.
"Protams,būšu klāt pēc divdesmit minūtēm," viņš kā vienmēr ir izpalīdzīgs, jau smejoties viņš piebilst: ''Paskatīsimies, ko Katrīna šoreiz nozvejojusi!''
"Lieliski,gaidu!" domās sasitu plaukstas, jo nebūs vairs jāuzturas šī vīrieša klātbūtnē un garlaikoti jālūkojas, kā viņš tiek apmuļķots. Ieeju atpakaļ kafejnīcā.
Ralfa skatpunkts.
Es ienāku kafejnīcā, kurā vakariņoju pēdējo pusgadu, divus stāvus virs tās ir mans dzīvoklis, tādēļ šeit esmu biežs viesis. Meklēju brīvu galdiņu, līdz to ieraugu netālu no gaišmates, ko esmu ievērojis jau kādu laiku atpakaļ. Viņa šeit vienmēr ierodas trešdienās desmit minūtes pirms deviņpadsmitiem. Divdesmit minūtes vēlāk viņai pievienojas tumšmate. Viņas vienmēr saskūpstās un liek mulst apkārtējiem, neliegšos, ka esmu starp tiem, kas izbauda šo skatu.
Pasūtu alus kausu un neuzkrītoši vēroju gaišmati, kaut gan domāju, ka viņa lieliski apzinās, ka tiek vērota. Viņai ir skaistas krūtis, skaists dekoltē un smalki veidota seja, kuru, mazliet uzrautais deguns, padara bērnišķīgi piemīlīgu. Man viņa patīk, patīk tas kā viņa sevi pasniedz. Turpinu malkot alu un pasaucu viesmīli, lai pasūtītu vakariņas. Tiklīdz to izdaru, pa durvīm ieveļas, tieši tā - ieveļas, tumšmate.
Lieliski ir redzams, ka viņa steigusies. Baltās blūzes rokas ir uzrotītas augšup, un viena blūzes poga ir atpogājusies par daudz, jauki, ka viņa to nav pamanījusi. Viņa nomet jaku un portfeli uz blakus krēsla un cieši apskaujas ar gaišmati. Gaišmate negaidīti satver tumšmates pēcpusi un tajā maigi iekniebj, arī es to gribētu. Viņa iesmejas, vēlreiz apkampj gaišmati un klusi ko iečukst ausī.
Es varētu dienām viņas vērot, viņu kustības ir pārdomātas un vieglas, izskatās, ka viņas ir izkopušas savu uzvedību līdz pilnībai. Viesmīlis mani iztraucē no pārdomām, atnesot vakariņas. "Paldies," zem deguna nelaipni nomurminu, lai viņš ātrāk atbrīvotu man skatu uz abām sievietēm.
Gaišmate paceļ glāzi un uzsauc tostu, abas saskandina. Negaidīti tumšmate pieceļas, laiski pārlaiž rokas pār savu pēcpusi, nogludinot svārkus, tai, it kā netīši, pievēršot skatienus, viņa liecas pār galdu. Gaišmate pastiepj savu seju pretī un tas notiek. Tumšmate ar savām lūpām maigi aptver otras sievietes lūpas, līdz galam nepieverot acis, un tad ar mēles galiņu lēni tās nolaiza, to darot, viņa smaida, lēni atvirzoties, viņa gaišmati vēl noskūpsta uz degungala. Jāatzīst, ka šis ir iespaidīgs skats. Es nevērīgi sarosos savā krēslā, jo jūtu, ka loceklis raida atsaucību šim skatam, domāju, ka tā jūtas ikviens vīrietis šajā telpā.
Tumšmate nav tik atraisīta, drīzāk valdonīga un prasīga, lai kurp viņa vērtos, viņas skatiens šķiet stingrs un vērtējošs, tikai paraugoties uz gaišmati, viņas seja atmaigst un lielajās acīs ir jaušamas patiesas rūpes. Gaišmate šķiet mazliet padevīgāka un noteikti rotaļīgāka. Prātā nespēju izdomāt, kuru es gribētu vairāk - gaišmati, kas ir atsaucīga, vai tumšmati, kuru, kā izskatās, nepieciešams mazliet savaldīt. Bet varbūt es varu dabūt abas..
