local-stats-pixel

Karavīrs0

 25  0

Kaut kas atkal tapa manā galvā.

Saule vēl nebija spīdējusi tik neskaidri, nevarēja saprast, kapēc tik neskaidri.....? Mežonīgas sāpes pārņēma viņa krūtis. Kaut kas silts iztecēja no Marata mutes, viņš pēdējiem spēkiem pacēla roku un pieskārās pie mutes. Tas bija kaut kas ķipīgs un sarkans. Viņš sāka klepot un gaisā izšļācās sarkana asinstrūla. Galvā sāka parādīties neskaidras atmiņas.....Viņš sāka saklausīt skaļu troksni, gaisā no vairākkārtīgiem munīciju lādiņiem, tika mesti zemes stabi, automātu griezošās skaņas skanēja nepārtraukti. Cauri rejošo automātu skaņām un raķešu sprādzieniem, Marats skrēja uzbrukumā. Pēkšņs sitiens krūtīs lika viņam apstāties tik pēkšņi, it kā būtu atsities pret sienu. Atkal noskanēja automāta skaņa un lodes atrazdamas jaunas vietas ķermenī triecās ar lielu spēku. Marats nokrita uz ceļiem un ar seju iekrita dubļos. "Mediķi....mediķi...ievainots karavīrs.....:" bija dzirdama pavēloša bals."Me...:" kaprālis nepaspēja pabeigt teikumu, kad lode viņam caururba kaklu. Ar nedabiski gārdzošu troksni, kas nāca ārā no kakla, viņš nogāzās zemē. Viņa skatiens bija vērsts tieši uz manīm, lūpas kustējās un ķermenis raustijās konvulsijās. Es aizvēru acis un man kaut kas silts notecēja pār vaigiem. Viņa lūpās skaidri varēja nolasīt:"Mediķi...karavīrs..." Viņš pat atrazdamies nāves priekšā centās saukt pēc palīdzības, kaut paša dzīvība jau dzisa ārā. Pēkšņi pie manis pusnoliekušies piesteidzās mediķi. Viņi pārlika mani ērtākā pozīcijā. Pārlaidis ātru skatienu manām brūcēm, viņš atvēris aptieciņu izvilka marli,otrs mediķis ātri uzspieda virsūm manām brūcēm. Mans prāts pēkšņi saslēdzās ar realitāti un fizisko ķermeni. Neizsakāmas sāpes pārņēma manas krūtis. Es kliedzu, bet tas nemazināja manas sāpes un neslāpēja apziņu ka esmu ievainots. Pārdabiski spēcīgs sitiens un apdulinošs troksnis pārtrauca, uzsākto mediķu rosību. Netālu uzsprāga munīcijas lādiņš. Laiks palēlināja savu kustību gandrīz līdz nullei. Peļķe kurā biju iekritis un pamazām noasiņoju viss ūdens uzšāvās gaisā. Tas nedabiski lēni turpināja celties augšām, līdz ar manu ķermeni, kurš no radītā tieciena tika pamests augšām. Svilpjošas, nesaprotamas skaņas tuvojās no sprādziena vietas. Es jutu kā kaut kas ietriecas manā plecā un kaklā iegriež nelielu brūci. Caur ūdens radīto sienu, kā neskaidrā stiklā redzēju mediķu stāvus. Lidojošās šķembas pašķirdamas ūdens radīto sienu, mērķtiecīgi aiztraucās mediķu virzienā. Ūdens iekrāsojās sarkans no asins šļakatām. Abu karavīru miesas viņas caururba kā šautriņi. Pēkšņi laiks atgriezās savā ierastajā ritējumā. Ūdens, kas jau bija sajaucies ar asinīm, krītot atpakaļ, nošķiedās man pa visu seju. Mediķi ar sāpēs izķēmotām sejām lūkojās uz savām brūcēm un sabruka tur pat. Nāve nodejoja savu pēdējo deju, viņa nopļāva savu kārtējo ražu. Manas atmiņas te arī apstājās, jo es no sāpēm un radītā trieciena izslēdzos. Cik ilgi esmu gulējis? Kas ar mani notiek? Un vēl daudzi jautājumi traucās kā strāva caurmanu galvu. Apkārt bija klusums. Tagad biju palicis tikai es ar savām sāpēm, kuras raustija un kratija mani. Cik spēju es pacēlu galvu, lai paskatītos apkārt. Netālu no manis gulēja mediķi savās asinspeļķēs. Visa zeme bija saārdīta, uz lauka mētājās manu kaujasbiedru līķi. Es nespēkā atmetu galvu atpaka'. Nē...nē..šķiet es redzēju Ogistu...nē...nē...tas nevar būt...tā nedrīkst notikt...Es saņēmu visus savus spēkus un sāpes savās dūrēs, pagriezos uz vēdera un ar elkoņiem balstoties pret zemi rāpoju uz priekšu. Jā, tas tomēr esi tu Ogist. Es sāpēs zobus sakodis rāpoju tuvāk. Mans ķermenis sāpēs pulsēja, caur sakostiem zobiem pār lūpām tecēja asinis, mans ķermenis bija nošķiest dubļos. Es aizrāpoju līdz viņam. Es nespēju paskatīties viņam acīs. Es negribēju ticēt un pieņemt to ka viņš bija miris. Kā likteni lūdzoties es pieri noliku uz viņa krūtīm:"Nē..nē...tikai ne tu," es gandrīz čukstot runāju. Manas asinis nosķieda viņa formu. Pieķēries viņa apģērbam, cik vairs bija spēka, pievilku sev tuvāk. Pacēlis galvu ieskatijos Ogistam acīs. Tās neredzēja mani, saltas kā ledus viņas atdūrās debesīs. Apsēdies viņam blakus es uzmanīgi, tik uzmanīgi it kā dzīvam cilvēkam to darītu iecēlu viņa galvu savā klēpī un abām rokām ieķēros viņa uzkabes vestē. "E...skaties...re kur viens dzīvs:" ar galvu uz manu pusi pamādams teica savādākā formā tērpts karavīrs. Viņi tuvojās man automātus turot gatavībā. Es labi pratu viņu valodu, kuru skolā kopā ar Ogistu bijām mācijušies. Mana apziņa sāka migloties, redze pamazām sāka satumst. Es pastiepu roku, lai atvērtu vaļām durvis:"Čau māšuk! Čau brālīt! Tieši tu mums vēl pietrūki, tagad ģimene ir pilnā sastāvā." Viņas vienmēr laipnās un siltās acis skatijās manējās. Mana sirds palika mierīga. Tālumā atskanēja automāta aizslēgs, pēc kura sekoja īsi aprauti automāta šāvieni. "Skaties kā šitais, tā arī palika sēžot:" šķībi smaidot ierunājās lielākā auguma karavīrs. Druknākais piegāja pie Marata, uzlika savos kirzos apauto kāju uz pleca un nogrūda viņa ķermeni guļus. Maza asaru lāse vēl lēni noritēja pār viņa vaigu sajaugdamās ar asinīm un zemi.

Izmantotie avoti:
http://pašarakstīts
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000