local-stats-pixel fb-conv-api

Kāpēc tā #6#0

19 0

-Un jūs neticēsiet ko es viņai pateicu! Teatrāli ieturēta pauze.

-Džo viņa jau ir apnikusi.

-Vai tiešām? Kādam tomēr pietika prāta to pajautāt.

-Nē, nu vismaz pagaidām. Džo laikam viņā samīlējies redzējāt kā viņš saktās uz to noplukušo kaķi Keitiju? Vai nav vienalga. Deram ka viņa noticēja, redzējāt kā viņa pēc stundas aizskrēja prom? Droši vien kādā stūrīti tagad raud. Labi meitenes labāk dodamies man vēl jāaprunājas ar Džo.

Eiprila ar savu svītu pameta toleti.

Tikai tagad es uzdrošinājos paelpot. Tātad Eiprila man meloja? Nē nu vispār es pati biju muļķe ka viņai noticēju, sen esmu iekalusi sev galvā likumu ka sājā pasaulē neviena nevar uzticēties, pat sev. Skan ļoti dīvaini, to es pati zinu, bet vismaz tā ir taisnība un šis likums ir pārbāudīts praksē. Nu viss Katrīna ir atpakaļ spēlē un viņa spēlē uz visu banku.

Pielaboju kosmētiku, sakārtoju apģērbu un augsi paceltu galvu devos atpakaļ uz klasi.

Uzreiz apsēdos blakus Džo un mēs sākām runāt par šo un to. Pamanīju Eiprilas izaicinošo skatienu un nolēmu vēlāk viņai pateikt dažus skarbus vārdiņus.

Noskanēja zvans.

Stundas beidzot ir beigušās Džo mani piedāvāja pavadīt uz mājām un es piekritu. Ātri uzrakstīju mammai īsziņu.

“Man šodien viss pieriebās un es izlēmu izvēdināt galvu. Pakaļ nebrauc.”

Tā es dažreiz daru tā kā mammai neradīsies nekādas aizdomas kāpēc es iešu ar kājām.

Mēs visu ceļu runājām un pat smējāmies. Es pēdējo reizi smējos…..sen….ļoti sen…..pārāk sen lai atcerētos.

19 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000