Pamodos līdz ar saules gaismu.
Laiski izstaipījos un pavēros pa logu.
Ieraudzījusi tu esošo skatu aši pielīdu pie loga un apbrīnoju skaisto dabu.
Pavisam negaidīti Džošs ierunājās, - Pamodies? –
- Amm, jā.- atbildēju.
Neveikls klusums...
- Nevēlies kaut ko iekost ? – puisis jautāja.
- Bet kā ? Mēs taču esam nekurienē. – nesaprašanā sacīju, - skaistā nekurienē. – pie sevis nočukstēju.
- Nesatraucies, man viss ir. Zinu vietu kur mēs paliksim pa nakti. – puisis saguris atteica.
Un pameta man maisiņu. Maisiņā bija pārsteidzoši siltas, smaržīgas bulciņas un kastīte ar salātiem.
- Paskaties kabatiņā aiz labā krēsla.- puisis teica.
Iebāzusi roku sataustīju pudeli, izvilku un sapratu, ka tā ir apelsīnu sula.
Kad biju paēdusi, pasniedzu puisim maisiņu.
- Būs jābrauc visu dienu tāpēc varbūt vēlies šo ?- puisis pameta man kaut kādu modes žurnālu.
- Nu vismaz kaut kas. –
Viņš pagrieza skaļāk radio, tur skanēja dziesma. Manā galvā aizķērās daži vārdi :
I just want to be there
When the morning light comes
.........
I love you till the end.
........
Oh, why dont you just
Take me where i’ ve never been before ?
.........
Kaut kas šajos vārdos lika man aizdomāties.
- Tev viss ok ? – Džošs mani izrāva no pārdomām.
- Jā, viss kārtībā. – veltīju viņam mierinošu smaidu.
Puisis pasmaidīja pretī. Skatam pavērās viņa mirdzoši baltie zobi.
Tikai tagad ievēroju cik viņš izskatīgs.
Blondi, savēlušies mati. Jūras zilas acis un baltie zobi. Āda skaisti iedegusi un tetovējums uz kreisās rokas.
- Ko pēti ? – smīnēdams puisis apvaicājās.
Nedaudz nosarku, - neko,- aši atteicu paķerdama žurnālu.
Paslēpos starp žurnāla lapām.
Džošs iesmējās un sapurināja galvu.
Bija jau pagājis kāds laiks līdz biju pilnībā izšķirstījusi pilnībā visu žurnālu.
Aiz garlaicības sāku pīt sev franču bizi, tad to izjaucu un uzpinu divas bizes, tad atkal tās izjaucu un savirpināju matus copītē.
Pavadīju kādu stundu nedarot neko. Vēroju ainavas. Drīzāk ainavu. Mēs braucām vēl jo projām gar to pašu klints malu.
Ierāpos priekšējā vietā blakus šoferim.
- Ko tu dari ?- Džošs nedaudz satraukts vaicāja.
- Un kā tev šķiet? – iesmiedamās jautāju.
- Nez,- puisis sapratis, ka netaisos lēkt ārā, nomierinājies atteica.
Pārlūkoju podziņas cenšoties saprast, kura ir īstā, lai pagrieztu mūziku skaļāk.
Kad to atradu pagriezu, gandrīz uz visskaļāko, un sāku dziedāt līdz.
Par brīnumu man pievienojās Džošs.
***
Bija jau gandrīz vakars, kad puisis piestāja kādā platākā klints malā.
- Ko mēs te ? – jautāju.
- Mēs te paliekam pa nakti. – puisis teica un atvēra bagāžnieku, no tā viņš izcēla divas teltis, vienu nometis man pie kājām viņš teica,- Ceru, ka māki celt telti, jo es to tavā vietā nedarīšu. –
***
Telti biju uzcēlusi ātrāk nekā viņš. Kamēr puisis vēl mocījās es apsēdos klints malai cik tuvu vien varēju, bet tā lai nenogāztos.
Vērojot saulrietu,pārdomāju pēdējās dienās notikušo. Viss notika tik strauji. Es pat nezinu ko jūtu. Ko daru. Es pat nezinu kur esmu.
- Sveika,- iztraucēdams mani no domām Džošs apsēdies man blakus teica.
- Am, sveiks,- atbildēju.
- Skaisti, ne ?- puisis pilnībā pievērsies debesīm jautāja.
- Jā, tik tiešām,- skumji teicu,- kas ar mani notiks ?-
- Mazā,- puisis redzot asaras manās acīs mierinoši teica,- es nedrīkstu teikt uz kurieni vai kāpēc es tevi vedu, bet varu apsolīt, kamēr es būšu tavā tuvumā tev nekas slikts nenotiks.- puisis teica lūkodamies man acīs.
Uzsmaidīju viņam savu vissirsnīgāko smaidu.
Viņš paliecās man tuvāk, jautājoši lūkojoties manās acīs.
Sapratu viņa nodomu, un pati pieliecos viņam tuvāk līdz mūsu lūpas sakļāvās.
