Luīze bija mājupceļā no Tallinas, kur viņa ciemojās pie bērnības draudzenes, kas bija laimīgi precējusies ar veiksmīgu Igauņu uzņēmēju. Nedēļas nogale igaunijas galvaspilsētā pagāja vienā elpas vilcienā, izstādes, restorāni, klubi, laiks tika pavadīts viena jautrība.
Tuvojotie Tūjai, Luīze nolēma aizbraukt līdz jūrai, un nopeldēties. Viņa ieslēdza labo pagrieziena rādītāju, un iegrieza automašīnu šaurā meža ceļā. Pēc kāda laika ceļš kļuva arvien šaurāks, līdz mašīna vairs nevareja turpināt ceļu.
Luīze izkāpa no mašīnas, un dzirdot tur pat netālu šalcam jūru, aizslēdz auto, un devās tās virziena. Pēc noietām apmēram desmit minūtēm, viņa iznāca no meža un viņas skatam pavērās kāpas un jūra aiz tām. Luīze novilka kurpes un skrēja, lai pēc iespējas ātrāk varētu veldzēties dzidrajā ūdenī. Paskatoties apkārt un nevienu neredzot, viņa nometa mantas smiltīs un kaila skrēja ūdens virziena.
Andris jau otro stundu sauļojās kāpās, kad pēkšņi netālu izdzirdēja strauju soļu skaņu. Viņš uzmanīgi palūkojās pāri kāpai un ieraudzīja slaidu sievieti kas kaila skrēja jūra. Pārlaidis skatienu apkārtnei viņš pēkšņi pamanīja tās brūno ādu, kas saulē bija uzsilusi, viņam sķita ka jūt tās aromātu, neskatoties ka tos šķīra pārsimts metru. Zelts uz brūnās ādas fona mirdzēja pa gabalu, un Andris saprata, tā ir viņa, tā ir īstā, viņam to vajag, viņš to grib. Nedomājot ne mirkli Andris uzvilka šortus un devās svešinieces virzienā...
Luīze satraukta devās ārā no Limbažu pilsētas policijas iecirkņa. Asaras jau bija nožuvušas un pirmais šoks bija pārgājis. Ausīs skanēja policista vardi, ''Mes darīsim visu kas mūsu spēkos...'', bet viņa jau saprata, ka diez vai kādreiz vēl redzēs draudzenes uzdāvināto ''Louis Vuitton'' rokas somu.
