Kādas meitenes stāsts. 74

Ceļš uz laimi?

Es uz mirkli apstulbu, pār manu ķermeni pārskrēja pāri tūkstošiem skudriņu. Ko viņam vajag?

-Āā tu? Kur tu ņēmi manu numuri un kāpēc zvani?

-Tam nav nozīmes. Es vēlos tevi satikt!

-Es tiešām nezinu, man nav laika un...

-Lūdzu! Tiekams pie Durbes pils manu princes! Esi lūdzu tur pēc divām stundām!

-Bet, pagai..di.

***pī pī pī***

Kas notiek? Es stāvēju apstulbusi, es nezinu kas notiek, bet kam tad jānotiek? Es taču pati viņu gribēju! Nē, gribu! Marta.. bet Marta, vai tad viņam ar Martu nekas nav bijis? Tad kāpēc viņš tā uzvedās? Es jūtos tik apmulsusi. Iesēdināju dvīņus ratiņos un devos uz mājām. Mājupceļā es piespiedu sevi aiziet satikt Rinaldu, ja nu tā ir mana pēdējā iespēja viņu redzēt? Mani nomoka divas dažādas jūtas es nesaprotu man jāienīst viņš vai jāpiedod viņam? Bet kāpēc jāienīst? Ja nu tomēr Martai nebija nekādu plānu? Āgh.. es nespēju, tas rada tikai galvassāpes – aiziešu – redzēšu. Bijām nokļuvuši līdz mājām, ieejot iekšā, redzēju, ka tēvs ar māti runājas, bet Margarita traukus mazgā. Kad ienācām, Margarita steidzās iepazīties ar pusbrāli un pusmāsu. Margai nākot Karlīna apķērās man ap kāju,bet Janeks aizlīda man aiz muguras.

-Skat, pat mazie no tevis baidās!

Marga man veltīja iznīcinošu skatienu. Es noģērbu mazos, Janeks un Karlīna tipināja pie mammas un tēta. Es ieskatījos pulkstenī, bija 13:15,

tātad 15:00 man ir jābūt pie pils. Es gāju uz savu istabu, uzgāju augšā un neveikli iekritu gultā un skatījos griestos. Kāds klauvēja pie manām durvīm.

-Lai kas tur arī būtu var ienākt!

-Jasmīn, klau es negribu ar tevi kašķēties, kāpēc mēs no sākuma nevaram būt vienkārši draudzenes?

-Es nezinu, es nespēju tevi pieņemt kā māsu, iespējams mums jāsarod! Es šodien runāju ar savu vecmāmiņu un uzzināju daudz ko par tavu māti!

-Lūdzu nepiemini man viņu! Kāda viņa man māte? Piedzemdēja un atdeva mani saviem vecākiem? Neuztraucies es neesmu kā viņa!

-Piedod, ka esmu tik ļauna! Iespējams, mēs tiešām saradīsim! piegāju pie Margas un apskāvu viņu.

-Viss labi! Klau, man šodien jāiet uz randiņu vai tu varētu man lūdzu kādu drēbi aizdot, es neko dižu nepaņēmu līdzi.

-Nu man jau nav arī baigā izvēle no drēbēm, bet skaties manā skapī, varbūt tev kaut kas iekrīt acīs. Klau, tev nešķiet dīvaini, ka pims desmit minūtēm vēl es pret tevi izturējos rupji, bet nu cenšamies būt draudzenes?

-Laikam vienai no mums vajadzēja spert pirmo soli. -abas ķiķinājam.

-Tev ir puisis vai simpātija ar, kuru dodies uz randiņu?

-Puisis, ilgi esam kopā, bet uz randiņiem tāpat ejam.

-Cik ilgi esat kopā? Viņš ir no Tukuma? Kā viņu sauc?

-Dievs žēlīgs! Tik daudz jautājumu. Tātad kopā esam septiņus mēnešus, jā, viņš ir no Tukuma, es braucu pie viņa, viņš pie manis. Kad uzzināju, ka man ir tēvs un pie tam vēl dzīvo šeit steidzos uzmeklēt. Sauc viņu Gusts!

-Gusts? Cik tev gadu un cik viņam?

-Mums abiem ir divdesmit. Viņš jau no bērnības spēlē hokeju, man pašai ļoti arī patīk hokejs. Un kā ar tevi?

-Hokejs!? Hokejs?

-Nu jā, kaut kas nav kārtībā?

-Mm nē, ēē.. laikam viss ir kārtībā. Gustam te ir daudz draugu?

-Jā, ir daudz, viņam patīk mazliet ballēties, bet zinu tikai to, ka viņam ir viens ļoti labs draugs.

-Vai zini kā sauc? Varbūt es viņu pazīstu.

-Hm, uz „R” burta bija, ļauj padomāt.

-Raivis? Ritvars? Rinalds?

-Jā, Rinalds!
-KOA???

-Kas noticis?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-8/636308">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-8/636308