Pamodos ap desmitiem un secināju, ka arī šodien uz skolu neiešu.Paskatoties telefonā saprotu ,ka esmu nogulēji divas dienas.Par to liecina vairākas īsziņas no Reičelas. Degunā iecērtas dīvaina, salda un šķebinoša smarža.Šī smarža smacē un es aizspiežu degunu.Rozes. Liels rožu klēpis stāv uz grīdas.
-Kāpēc , tu to dari?- runāju ar gaisu un acīs sariešas asaras.Es pat vairs nezinu ,ko gribu.Manas pārdomas iztraucē rūcošais vēders. Rozēm apeju lielu līkumu un klusi izlavos pa durvīm.Paldies Dievam, Džoša dzīvoklī nav.Virtuvē uztaisu karsto šokolādi ar zefīriem.Tieši tas ,kas vajadzīgs.Paņemu krūzi rokās un eju pie loga.Logā spoži spīd saules stari un silda mani.Man jau neko citu arī nevajadzētu.Sauli, jūru un gaisu ko elpot.Uz ielas spēlējas bērni un kāds saimnieks skrien pakaļ sunim.Toties kāds cits galvu nodūris ātri steidzas prom un nepaceļ acis pret debesīm.Parks krāsojas gaišos, dzīvīgos toņos, kaut Patrīcija to redzētu.Padzeros malciņu siltā dzēriena un Džošs mani viegli apķer.Viss labais noskaņojums ir pagaisis un es sāku trīcēt.Viņš uzliek galvu man uz pleca un satver manu roku.Beidz, beidz ,beidz. Džošs maigi noskūpsta manu kaklu un es atrodos citā pasaulē.Viss aizmirstas un liekas tik viegls.Tomēr kāds ielaužas manā ideālajā pasaulē un sāk kliegt.Mēs ar Džošu to nemaz neievērojam.Degunā cērtas saldā rožu smarža un es sāku reibt. Beidzot es saslēdzos ar šo pasauli un saprotu, ka ir atnākusi Reičela. Izbīlī uzgāžu Džošam virsū karsto šokolādi un viņš nolamājās.Reičela, kliedz un ārdās, bet es neko nedzirdu. Stāvu kā zemē iemieta un skatos te uz viņu, te uz Džošu.
-Beidz! -Džošs noaurojas un atspiežas pret logu.
-Kāpēc tu to darīji?-klusi pie sevis nosaku un lūkojos dzēriena krūzē.Protams mani neviens nedzird.Džošs neko nesaka un arī man nav ko teikt.Vienīgi Reičela ārdās ,kā negudra.
-Nošaujiet mani-klusi murminu un turpinu skatīties uz trako Reičelu.Pēc brīža Džošs viņu nomierina un noliek gulēt.Es sēžu savā istabā, pinkšķu un nezinu ko darīt ar rozēm.Tās mani saēd kā toksiskie atkritumi.Paņemu vienu rozi un izplēšu tai visas lapas.Tā pat daru arī ar pārējām.Tagad tās ir pa visu istabu un smacē mani vēl vairāk.Džošs apsēžas man blakus un paskatās uz rozēm.Pēc brīža viņš mani noskūpsta, bet man jau ir vienalga.
-Zvirbulēn?-viņs pasmaida un turpina-man tu sasodīti patīc-
Man pašlaik vajadzētu spiegt no laimes, bet es to nedaru.Tikai pasmaidu.Es to nevaru nodarīt Reičelai, viņa jau tā pārdzīvoja.
-Reičela, bez tevis nevar- teicu pirms sekoja nākamais skūpsts.
-Kapēc tu kādreiz nepadomā arī par sevi?-Džošs apstājas un nosaka.Pēc šī teikuma man aizvērās mute ,jo tiešām.Es vienmēr domāju par citiem.
