local-stats-pixel fb-conv-api

Kad soļi pierims #4.nodaļa2

144 0

Kārtējais paldies visiem par plusiņiem. Nevaru beigt priecāties un tāpēc ar prieku rakstu nākamās nodaļas, lai iepriecinātu savus potenciālos lasītājus. emotion

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kad-soli-pierims-3nodala/727829">Kad soļi pierims #3

Biju jau piemirsis kā ir- mācīties. Pa vasaru laiski atpūtos un par rutīnu pat nedomāju, taču sākoties skolai, nācās piespiest sevi celties regulāri. Kamēr es strikti pie tā piedomāju, Džeims tikai uzjautrinājās un turpināja slinkot kā līdz šim. Sakot, ka labākie draugi savā ziņā ir līdzīgi, gluži kā dvēseļu radinieki. Taču, ja runa bija par apņemšanos ziedoties skolas labad, bijām kā pretēji lādēti magnēti.

-Kur tad tu sataisījies? -Džeimss pavīpsnāja, vērojot kā es nemanāmi piecēlos no skolas sola un slīdēju uz klases izeju. Nebiju tik naivs, lai domātu, ka skolotāja nepamanīs. Taču tā vietā, lai vaicātu iziešanas iemeslu, viņa tikai laipni pamāja ar galvu.

Klusi pārvietojos pa gaiteņiem uz tualetes pusi. Nevienu ceļā nemanīju, pat ne apkopēju, kura parasti sakumpušu muguru brucināja gadiem nolietotās grīdas. Šeit prasīt prasījās pēc remonta, taču biju apradis ar domu, ka tas notiks, kad šo iestādi būšu jau absolvējis.

Pēc laika mēroju to pašu maršrutu atpakaļ, taču klusuma vietā brīdi dzirdēju soļus. Skaņa pēc brīža pazuda kādā no sāna gaiteņiem. Nepievērsis tam uzmanību, steidzos uz klasi.

Taču līdz ko biju šķērsojis pēdējo gaiteni, kurā šķietami pirmīt dzirdētie soļi pazuda, izdzirdēju čukstus, -Tikai neaiztiec mani.

Saraucu uzacis un devos skaņas virzienā. Kuram gan būtu ienācis prātā, ka es spētu kādam bez iemesla darīt pāri? Apgājis ap stūri ieraudzīju stūrī sakņupušu augumu. Tā bija kāda meitene, kura seju bija paslēpusi starp ceļiem un viņas garie, ogļu melnie mati krita pāri pleciem.

-Es tev nedarīšu pāri. -centos čukstēt, lai meiteni neizbiedētu.

Momentā pacēlusi acis, viņa vērīgi mani nopētīja, -Ā, es jau domāju, ka esi viens no tiem, kas no rīta par mani ņirgājās.

Bikli iesmējos, -Nē, piedod, neesmu no tiem. Šo nodarbi atmetu pirms pāris gadiem.

Arī es nopētīju meiteni. Pēc sejas nešķita jauna, drīzāk pieļāvu domu, ka viņa mācījās vidusskolas klasē. Virs kreisās uzacs pamanīju savādu dzimumzīmi, kas nelīdzinājās ikdienā redzētajām. Taču neuzdrošinājos par to ko jautāt.

-Labi. -meitenes balsī saklausīju atvieglojumu, -Nezinu, kas jums skolā tās par izklaidēm.

-Vai ir kāds iemesls kādēļ pret tevi tā izturējās? -ziņķārīgi apvaicājos, cenšoties pamanīt ko tādu, par ko būtu bijis vērts smieties. Ne brilles ar stikliem pudeļu dibenu biezumā, ne arī pumpaina seja vai greizs augums. Nekas kā dēļ šādi izrīkoties.

Viņa brīdi klusēja, vērodama pretī esošo sienu. Neuzdrošinājās palūkoties uz mani, -Droši vien tāpēc, ka esmu savādāka, nekā citi.

Satrūkos, -Interesanti.

-Bet tagad ej. -viņa norādīja ar pirkstu uz gaiteni, no kura nogriezos, -Tev droši vien tagad ir stunda. Ej.

-Un tev? -atbildēju ar pretjautājumu.

Viņa pacēla acis, -Neesmu īsti pārliecināta. Iespējams.

Būtu vēlējies šo sarunu turpināt, lai izzondētu, kas meitenei bija padomā šādi sakot. Taču atminējies stundu, no kuras aizgāju, steidzos prom, atstājis meiteni tupot turpat. Pirmais priekšstats par viņu bija nenoliedzams -dīvaine. To atkārtojot pie sevis, beigās pasmaidīju.

Ieejot klasē, tiku gluži vai pārklāts ar zinošiem skatieniem. Arī pasniedzēja izskatījās gaužām neapmierināta, taču neko neteica, gluži kā iziešanas brīdī. Ieņēmu vietu blakus Džeimsam. Abi saskatījāmies un centos pieslēgties stundai. Zināju, ka no viņa puses sekos kaitinoši jautājumi, jo tualeti parasti apmeklēju krietni īsāku laiku. Un puisis, būdams mans labākais draugs, spēja nezināmu iemeslu dēļ nojaust, kuros brīžos man būtu kas interesants stāstāms. Visus šos gadus, kopš bijām pazīstami, centos saprast kā gan tas iespējams. Vai to varēja nosaukt par intuīciju vai kādu papildus maņu?

Ar katru minūti, ko pavadīju klasē, šķita, ka trūkst skābeklis. Galva pakāpeniski kļuva smagnēja un iekšēji smeldza. Vairs nespēdams sekot līdzi stundas vielai, saķēru galvu ar abām rokām un nedzīvu skatienu urbos galdā.

-Vai ar tevi viss kārtībā? -Džeimss satraukti vēroja mani un viņa balsī saklausīju rūpes. Viņš satvēra manus plecus, tādējādi cenšoties manu augumu iztaisnot, taču es neļāvos.

-Nesaprotu. -nočukstēju, -Pēkšņi sajutu tādu kā reiboni, savādas galvas sāpes. -centos runāt sakarīgi, kaut galvā neganti auroja klasē esošās balsis un trokšņi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kad-soli-pierims-5nodala/728026">Kad soļi pierims #5

144 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

emotionouu,jauki dzirdēt.  Iespējams šovakar.  

0 0 atbildēt
Līdzinās "Daiļajām Būtnēm".
0 0 atbildēt